Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Pienākot novembrim, mēs visi gatavojamies Latvijas valsts svētkiem. Mani mācīja, ka valsts karogs – tas ir kas ļoti īpašs. Es ar lielu bijību apskatīju omītes piemiņas zīmi, kurā bija Latvijas sarkanbalts sarkanais karogs. Un laikam tāpēc man nav saprotams tas, ka reizi gadā visi kam nav slinkums, piesprauž Latvijas karoga lentīti pie drēbēm. Gribu piebilst, ka pēc 18. novembra, bieži šīs lentītes var redzēt mētājamies uz ielas.
To, ka mēs esam latvieši un mīlam savu zemi mēs varam parādīt ar saviem darbiem un tad ar lepnumu un gandarījumu varam nēsāt šo atšķirības zīmi. Bet cik daudz ir tādu, kas šodien šo zīmi nēsās, bet rīt jau aizmirsīs, ka ir savas zemes patrioti.
Šodien ieklausījos māmiņu sarunā, kur viena otrai stāstīja, kā mazie skolēni sasprauž karodziņus uz visām iespējamām drēbēm. Es gan šajā sarunā nedzirdēju stāstu par to, ka mēs bērniem mācām cienīt šo atšķirības zīmi, ka tas ir gods to nēsāt un kāpēc mēs šo atšķirības zīmi piespraužam pie krūtīm.
Es nenēsāju šo zīmi pie krūtīm, jo uzskatu, ka man nav jārāda, cik svarīga man ir vieta, kur es dzīvoju. Es to apliecinu pati sev katru dienu, kad redzu lietas, kas sakārtojamas, vai dodos palīdzēt cilvēkiem, kam nepieciešama mana palīdzība. Ir sajūta, ka kaut kas šajā procesā nav pareizi, iespējams, ka valsts svētku atšķirības zīme varētu būt auseklītis, bet karogs tā ir valsts simbolika un es nevaru pieņemt, ka to var nopirkt par pāris centiem un nēsāt visi, arī tie, kas nav cienīgi to darīt.
Tas ir Jusu viedoklis.Man ir cits viedoklis saja jautajuma.
Es katru gadu ar lepnumu piespraužu karoga lentīti, un arī ikdienā staigāju ar lentīti 'domās un sirdī'😀
Pilnībā piekrītu. Atceros, agrāk bija Nice Place zīmols, baltu rotas, vēl šis tas. Un ar to pilnībā pietika. Tagad sarkanbaltsarkanais un senlatviešu zīmes ir visur! Tos pašus tauriņus ar prievītēm gatavo visi, kam nav slinkums. Pamazām zūd šo simbolu unikalitāte. Pati nēsāju auskarus ar baltu zīmēm un gredzenus, bērni pagājušajā sezonā staigāja cepurītēs karoga krāsās, svētkos visi piespraužam lentītes pie mēteļiem, bet ar to arī pietiek.
Par necieņas izrādīšanu valsts simbolikai var palasīties Krimināllikumā: jā, tāda pastāv, jā, tāda ir sodāma, bet nav nekādas feiskontroles attiecībā uz to, kurš drīkst piespraust sev pie mēteļa karodziņu.
Un mūsu vecmāmiņām nav prieks, ka tagad karogs nav jāslēpj?
Cilvēku kultūra vispār ir cits jautājums, bet tas nav nekāds kritērijs tam, kurš ir cienīgs piedalīties svētku būšanās. Nav vairs te nekāds totalitārisms, kad šīs lietas reglamentē kāds no augšas, un, manuprāt, cilvēku pašu vēlme spraust pie krūtīm karodziņu ir tikai apsveicama. Jo tagad patiešām neviens to nespiež darīt obligātā kārtā, un man šķiet tikai skaisti, ka tik daudz cilvēku paši labprāt iesaistās šajos svētku pasākumos.
Man gan patīk piespraudes, karodziņi un vispār visa šī nedēļa ar latvisko un sarkanbaltsarkano simboliku tik daudz kur. Neredzu tur neko necienīgu. Kāds tad ir tas kritērijs, pēc kura spriest, cik kurš cienīgs nēsāt karodziņu vai lentīti, vai piespraudi karoga krāsās? Kuri tad būtu tie izredzētie, un ko tad darīt pārējiem - spraust Georga lentes, vai?
Laiks jau tā kā būtu pārkāpt pāri tam, ka latviskais patriotisms ir kaut kas slēpjams un piekopjams tikai klusībā.
Te nu es galīgi nepiekrītu. Kāpēc gan jebkurš nevarētu nēsāt piespraustu karoga lentīti? Latviešiem tas raksturīgi, ka iespringst par pilnīgi nevajadzīgām lietām. Lielās nācijas, piem. amerikāņi uzšuj no karoga peldbikses un viss ir čiki. Jo ar pašapziņu viss ir kārtībā. Tur patriotismu apgūst jau no dzimšanas un katrs mazais pilsonis zin, ka var kļūt par valsts prezidentu, ja pats ļoti vēlēsies.