Sadosimies rokās un domās būsim kopā ar viņiem

Šodien ir skumja un drūma diena. Šis novembris būs melnā krāsā Latvijas vēsturē. Ne terora akts, ne uzbrukums, bet vissmagākais noziegums , ko var izdarīt-cilvēku vienaldzība un nolaidība. Smagākais, ka cieš no tā pavisam nevainīgi cilvēki.

Bezizeja, cerība, es pat nevaru nosaukt tās jūtas, kādām pārņemtie tie cilvēki, kas stāv pie sagruvušā veikala ar savu tuvo cilvēku fotogrāfiju rokā.

Un te, ir laiks, katrai no mums padomāt, ko mēs varam darīt, lai katra diena, katra stunda, ko esam kopā ar saviem mīļajiem būtu laimīga Jums visiem, jo vienā brīdī var iestāties tukšums. Kad pēdējo reizi mammām un tētiem esam teikušas, ka mīlam viņus. Kad tā no visas sirds piespiedušās savam mīļajam un izbaudījušas to sajūtu, kā pirmajā dienā, kad iepazināties. Kad esam vērojušas savus mazos sapnītī, un pēc tam maigi piespiedušas sev klāt.

Sargājiet viens otru, mīliet viens otru.

Tādos brīžos saproti, cik bezjēdzīgi ir strīdi, vai nesaprotamas ķildas par sīkumiem, jo rokās ir tikai fotogrāfijas un atmiņas. Viss, nauda, sadzīves problēmas atiet otrā plānā.

Mēs visas tā vai savādāk pārdzīvojam notikušo un ceram, ka starp gruvešiem nav bērnu. Aizvērsim acis un domās iedosim roku kaut vienai no mums, kuru pazīstam, izveidosim domu ķēdi, kopā mēs varam daudz un domu spēkam ir liela varenība.

Mūsu mīļais Sargeņģeli, Lūdzu, palīdzi mums, palīdzi tiem cilvēkiem, kas ir zem gruvešiem, neļauj viņiem mocīties, bet tiem, kas ir dzīvi dod spēku izturēt. Palīdzi, parādi, dod zīmi, lai viņus varētu ātrāk atrast un lūdzu nepieļauj vairāk nevainīgu cilvēku nāves............