Rūta Reinika-Preisa par attiecībām ar brāli: Mūsu attiecības no malas ir idealizētas

Secinot, ka grāmatnīcu plauktos nav atrodama neviena bērnu grāmatiņa, kas patiktu, Rūta Reinika-Preisa nolēma, ka savam dēliņam Ričardam vēlētos par piemiņu izveidot grāmatu ar sirsnīgiem attēliem. Attīstot tālāk ideju un pieaicinot brāli, Reiniku ģimene ir izauklējusi fantastisku projektu par lācēnu Ričiju Rū, kurš nu priecē daudzus bērnus ne tikai Latvijā, bet arī ārpus mūsu valsts robežām.

Brāļa un māsas attiecības

Atskatoties vairākus gadu desmitus atpakaļ, Lauris teic, ka bijis priecīgs, kad viņam paziņots, ka viņam būs māsiņa. Braucienu uz Dobeles slimnīcu pakaļ mazajai Rūtai Lauris atceras kā lielu piedzīvojumu. “Viņa bija melniem matiem, mazām acīm. Domāju, ka man piedzima ķīniešu māsa,” smejas Lauris.

Jau no mazotnes abiem paticis sacerēt muļķīgas dziesmiņas, kuras abi dziedājuši braucot automašīnas aizmugurē, tā dažbrīd nokaitinot tēti, kuram nepatika tāda mazu bērnu ņemšanās.

Reiniku ģimene visiem asociējas ar ļoti draudzīgu un saticīgu saimi, taču Rūta atklāj, ka viņas un brāļa attiecības no malas ir idealizētas. “Mūsu gadījumā mums vienmēr līdzi gājusi kopīga darbošanās, kopīgas intereses un draugi, taču īstenībā esam ļoti atšķirīgi,” stāsta Rūta. Tajā pašā laikā, salīdzinot ar citām ģimenēm, viņa norāda, ka Reiniku ģimenē patiešām valda labas attiecības, viņi savstarpēji daudz komunicē un ir informēti par pārējo gaitām.

SKATIES VISU SARUNU ŠEIT

Lācēns Ričijs Rū

Rūta ir māmiņa, taču, lai arī Laurim vēl nav bērnu, viņš smaidot teic, ka nu abiem ir viens kopīgs bērns, kas viņus vieno, un tas ir lācēns Ričijs Rū.

“Ričijs Rū tapa laikā, kad es biju dekrēta atvaļinājumā, un meklēju grāmatiņas, kuras nopirkt Ričiņam. Bija sācies Covid-19, nevarēja tikt grāmatnīcās, skatījos grāmatas internetā, bet nevarēju atrast tādas, kādas tās bija manā bērnībā, - ar skaistiem, mīļiem zīmējumiem. Izdomāju, ka gribu Ričiņam uz dzimšanas dienu izveidot piemiņu – grāmatiņu ar stāstiem,” par projekta sākumu stāsta Rūta. Viņa atceras, ka vienudien Ričiņš skatījies grāmatas, un viņa starp tām ieraudzījusi vecmāmiņas dzejoļu grāmatas, kas izdotas 2003.gadā. “Dzejolīši bija tik mīļi, bet izdoti tik nepievilcīgā formā! Mūsdienās neviens tādu grāmatu nepirktu,” nodomājusi Rūta, izdomājot, ka vecmāmiņas dzejoļi jāceļ gaismā, jāpadara tie skatāmi un koši.

Tā radusies ideja, ka vecmāmiņas dzejolīšus varētu par godu Ričiņam atdzīvināt ar skaistām ilustrācijām un ietērpt tos skaistās dziesmās, kam Lauris arī piekritis. “Piekritu, jo bija bezdarbīgais Covid-19 laiks, vajadzēja kaut ko jaunu, kas liek sirdij pukstēt straujāk, izaicina. No vienas puses, man nepatīk neko mainīt un mesties izaicinājumā, bet šeit nebija nezināmā, jo tie bija vecmāmiņas dzejoļi, Rūtas ideja un stāsts par Ričardu,” atceras Lauris. Kā pirmo Lauris sacerējis dziesmiņu par Mušu Kušu, sakot, ka tad, ja mazais Ričards to klausīsies ilgāk par 30 minūtēm, viņš turpinās.

Tagad dziesmiņas par Ričiju Rū labprāt klausās ne tikai mazais Ričards, bet daudzi bērni ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē.

Brālim un māsai ir milzu prieks par paveikto. “Man ir milzīgs lepnums. Pirmkārt, tāpēc, ka mums neviens nestāv aizmugurē. Tas nav izshēmots projekts ar budžeta tēmu un sponsoriem. Mēs paņēmām vecmāmiņas dzejoļus, es darīju to, ko es protu, Lauris – to, ko prot viņš, finansiāli palīdzēja arī mamma,” stāsta Rūta, sakot, ka prāto arī idejas, kā nopelnīt līdzekļus, lai turpinātu attīstīt projektu.