Rūta Reinika-Preisa: Es dzīvoju no sonogrāfijas līdz sonogrāfijai

Rūta Reinika-Preisa: Es dzīvoju no sonogrāfijas līdz sonogrāfijai

18. Jan 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Pirms gandrīz gada Rūta Reinika-Preisa un Jānis Preiss kļuva par sava pirmdzimtā dēliņa Ričarda vecākiem. Māmiņu Klubs aicināja uz sarunu Rūtu, lai uzzinātu, kāds bijis viņas gaidību laiks, kā arī – kā viņa iejutusies jaunās māmiņas lomā.

Satikšanās ar Ričardu

Rūta atzīst, ka Ričarda nākšana pasaulē bijis ļoti plānots lēmums, kam viņi gatavojušies. “Skatījos Māmiņu Kluba raidījumus, daudz lasīju, gāju uz kursiem, tāpēc man nebija ilūziju, kā tas būs,” saka Rūta, piebilstot, ka iepriekš dzirdējusi dažādus stāstus, tāpēc gatavojusies sliktākajam, taču to nenācies piedzīvot.

Tagad, kad Ričardam jau drīz tiks svinēta pirmā dzimšanas diena, Rūta jau ir apradusi ar jauno situāciju un ir priecīga, ka dēliņš nācis pasaulē laikā, kad dzemdību norisi vēl neietekmēja Covid-19, vīrs varēja būt klāt un ciemos varēja atbraukt vecāki. “Kad sākās vīrusa laiks, protams, visiem viss apstājās, taču mums dzīve turpinājās. Vienīgā izmaiņa bija, ka nevarējām tikties ar sev tuvajiem cilvēkiem. Īpaši tas attiecas uz manu mammu, tēti, omītēm, opīšiem,” par pirmo gadu stāsta Rūta. Ierobežojumu dēļ Rūtai nācies iztikt bez palīgiem, kuri varētu pieskatīt mazo Ričardu, tāpēc līdz šim Ričards vēl nav palicis neviena cita uzraudzībā. Vienlaikus Rūta atzīst, ka viņai ir sāpīgi, ka dēliņš nepazīst savas omītes: “Viņš viņas redz tik reti, ka satikšanās vienmēr nes līdzi nobīšanos un raudāšanu, jo viņam šie cilvēki ir sveši, bet vēl priekšā daudz laika.”

SKATIES VISU SARUNU ŠEIT

Gaidību laiks

Rūta atzīst, ka gaidību laiku nav pratusi izbaudīt. “Tagad ir tendence teikt slikto, bet man likās, ka būtu forši, ja kāds pateiktu labo,” teic Rūta, sakot, ka visu grūtniecības laiku tāpēc domājusi par savu veselības stāvokli, jo dzirdēto slikto stāstu dēļ šķitis, ka jebkurā grūtniecības mēnesī var notikt kas slikts. “Es dzīvoju no sonogrāfijas līdz sonogrāfijai, tāpēc man gribējās, lai mazais ātrāk būtu ārā, jo šķita, ka tad viņš būs drošībā,” atklāta ir viņa. Grūtniecības laikā mieru Rūtai palīdzējusi rast meditācija. “Ar meditēšanu nomierinājos,” saka viņa, domājot, ka otro grūtniecību daudz vairāk izbaudītu, jo zinātu un vairāk saprastu, kas sagaida.

Mammas loma

Lai gan grūtniecības laikā, kā atzīst pati Rūta, viņa bijusi stresaina, mammas lomā stresa ir mazāk. Tiesa, viņu uzvelkot situācijas, kuras nevar ietekmēt.

Rūta stāsta, ka iepriekš nav pat varējusi iedomāties, ka varētu tik ļoti pārdzīvot par otru cilvēku. Vienlaikus viņa atzīst, ka nav no tām mammām, kurām mīlestība atnākusi kā zibens no skaidrām debesīm: “Tev iedod bērniņu, tu viņu nepazīsti. Pirmā sajūta ir, ka tev viņš ir jāaprūpē, līdz ar to tāda mīlestība nenāca uzreiz, taču uzreiz zināju, ka viņš ir dārgākais un esmu gatava viņa dēļ mainīt savu dzīvību,” saka Rūta. Viņa uzskata, ka mīlestība nāk vēlāk līdz ar atgriezenisko saiti, kad mazulis sāk mammu atpazīt, pasmaida, stiepj pretī rociņas. Tad mīlestība augot augumā. Rūta Reinika-Preisa: “Man ir apziņa, ka esmu viņu te atsaukusi, tāpēc man gribas, lai viņam te patiktu. Ļoti gribās, lai viņam patīk šeit būt un dzīvot šajā pasaulē.”

Apzināti fokusēties uz ikdienu ar bērnu

Rūta teic, ka sevi nevar raksturot kā “mammīgu”, jo viņas dzīve nav vien sarunas tikai ap bērniem. “Zināju, ka nebūšu mājsaimnieces tipa sieviete, un man pietrūkst savas darīšanas, gandarījums un socializēšanās, taču esmu apmierināta ar savu ikdienu un negribētu, lai tikmēr, kamēr daru ko citu, kāds cits ir mājās ar manu bērnu,” saka Rūta. Viņa uzsver, ka apzinās, ka laika ir vien tik, cik ir, tāpēc apzināti vēlas to izbaudīt. “Apzināti fokusējos uz to, ka šāda ir mana ikdienam un viņš nav maziņš uz mūžu, tāpēc neanalizēju, cik man ir grūti, viegli vai bēdīgi,” stāsta viņa.

SKATIES VISU SARUNU ŠEIT