Rūpes par savu veselību

Es regulāri apmeklēju ginekologu. Sākumā to veicu, jo tā bija prasībā darbā, kad gadā reizi jāiesniedz izziņa par savu veselību, izejot visus nepieciešamos ārstus. Bet, kad šī prasība par ginekologa apmeklējumu vairs nebija obligāta, to darīju priekš sevis, jo uzskatu, ka vismaz reizi gadā ir jāpārbaudās.

Es varu būt pateicīga, jo kopumā sevi uzskatu par veselu. Bet laika gaitā, krājot sevī aizvainojumu, dusmas uz otru, biju sev arī šo un to salasījusi.

Pirmā reize, kad saskāros ar ginekoloģiskām problēmām, bija pēc pirmajām dzemdībām. Man sākās mēnešreizes dažas dienas pēc obligātās pārbaudes pie ginekologa – tā saucamās 40 dienu pārbaudes. Sākumā likās, ka viss ir kārtībā, sapratu, ka nebūšu viena no tām īpašajām mammām, kas barojot mazo pati, var iztikt bez savām mēneša draudzenēm. Tad lietoju kontracepcijas tabletes tieši priekš mammām, kas baro mazos ar krūti. Sāku ievērot, ka mēnešreizes ir ilgas un biežas. Vieglāk bija saskaitīt tās dienas, kad man viņu nebija, jo likās, ka ir visu laiku. Ilgi neko negaidīju, jo nebiju dzirdējusi, ka šādi ir normāli, tāpēc griezos pie sava ginekologa.

Sapratu, ka mans organisms reaģē kaut kā savādāk uz šīm kontracepcijas tabletēm, bija jau izveidojusies cista no biežajām mēnešreizēm. Protams, ka bija šoks, jo vispār nebiju neko par cistām dzirdējusi vai zinājusi kādu, kurai tādas ir bijušas. Mani mierināja, ka cista nav liela, un ja lietošot attiecīgos medikamentus, tā pati samazināsies un izzudīs, ja nē, tad runāsim tālāk. Šādi teksti sarunas noslēgumā nekad nav labi, jo, pirmais, ko tu dari – izmeklē visu informāciju par un ap savu problēmu google. Tā tas bija arī manā gadījumā. Par laimi tā arī neuzzināju, kas būtu, ja būtu, jo cista pazuda un neatgriezās.

Pēc kāda laika guvu jaunu pieredzi, kad iepazinos un satikos ar Ievu Ķirpu, kas ieveda mani meditācijas un elpošanas pasaulē. Tas ļāva man sakārtot savu menstruālo ciklu un samazināt to līdz minimumam.

Nākamā reize, kad ar ginekoloģiskām problēmām vērsos pie ginekologa,  bija 4 mēnešus pirms es paliku stāvoklī otro reizi. Kā jau katru gadu janvāra sākumā, devos savā vizītē, vienkārši uz pārbaudēm. Jautājumi kā parasti – vai sūdzību nav? Nav. Uztriepe un analīzes. Kad būs rezultāti, sazināsimies. Tas arī viss, standarta pārbaude. Kad atnāca rezultāti, bija kaut kādi man nesaprotami burti un cipari un ziņa no ārstes, ka vajadzēs vēl vienu reizi uztaisīt analīzes. Protams, pārņēma uztraukumus, bet kā ārste teica, var gadīties, ka otro reizi analīzes neko neparādīs. Bet parādīja gan – CIN2. Kas tas bija, man nebija ne jausmas. Ārste man pateica – zvaniet uz Rīgu, sakiet, ka jums ir Papilona vīruss CIN2, un gaidiet, kad pieņems. Viss. Biju pārsteigta, nesapratu, kas notiek, bet darīju, ko teica.  Nezināju, ko gaidīt, kas būs, pirmajā brīdi mani pārņēma bailes. Man paveicās, uzreiz nākamajā dienā tiku pierakstīta uz vizīti,  jo kāda atteicās. Aizbraucu, teica, ka apskatīsies, ja kaut ko redzēs, paņems gabaliņu priekš biopsijas. Tas arī notika. Es turējos, izmeklēšanas laikā, lai neraudātu. Redzot asaras acīs, daktere uzreiz noteica, ka gandrīz visām sievietēm pārbaudēs taisa biopsiju, neesot par ko uztraukties.  

Bija jāgaida mēnesis, līdz atnāca atbildes. Izrādījās, ka uz dzemdes ir atklātas bojātas šūnas, kas jānoņem. Kad saņēmu vēstuli, var teikt uzreiz man zvanīja no Rīgas un jautāja, kad esmu gatava pierakstīties uz operāciju. Es nespēju uzreiz neko sakarīgu atbildēt. Izmocīju vārdus, ka pakonsultēšos ar savu ārsti un tad atzvanīšu. Neko no šī visa nebiju gaidījusi, nemaz nezināju, ka kaut kas tāds iespējams, un turklāt šeit un tagad – ar mani. Kad nomierinājos, sazinājos ar ārsti, kura apstiprināja, ka man jāpiesakās un jāveic operācija. Liels atbalsts šajā satraucošajā periodā bija mani tuvākie, īpaši mūsu Nana. Viņa pieslēdzās un sniedza vairāk informācijas, ka daudzām sievietēm tāds ir, tas nav nekas traks un, ja jau pēc šīs procedūras iespējams tikt uzreiz mājās, tad nevar būt nekas traks. Sarunāju laiku operācijai un biju gatava braukt nedaudz vairāk kā pēc diviem mēnešiem.

Šo laiku strādāju ar sevi, domāju, analizēju, ticēju, aicināju sevī iekšā gaismu un tāda arī uzradās. Biju stāvoklī! Sazvanījos ar Rīgu un saņēmu atbildi, ka viss kārtībā, grūtniecība neko neietekmē, kad piedzims bērniņš, pēc 3 mēnešiem lai atkāroti zvanu un braucu vēlreiz veikt analīzes.

Tā arī darīju, baudīju grūtniecības laiku ar savu gaismiņu un cerēju, ka šis stāsts būs pēc dzemdībām beidzies. Kad bija jābrauc veikt analīzes, ārsti secināja, ka bojājums ir kļuvis mazāks, bet labāk tomēr veikt operāciju. Dzirdot vārdu operācija, tas liekas briesmīgi. Bet manā gadījumā tā bija vienkārša procedūra, jo es izvēlējos lokālo anestēziju. Procedūra/operācija ilga tikai 15-20 minūtes un viss bija galā un bojātās šūnas tika noņemtas.  

Pēc operācijas pagājuši jau 6 mēneši, drīzumā atkal iešu atrādīties savai ārstei. Ticu, ka viss ir kārtībā, jo viss, ko biju krājusi un likusi sev virsū, ir pārstrādāts, palaists. Es esmu tīra, vesela, sievišķīgā, vijīga, mīloša, maiga, skaista būtne, kas ir gatava dod sev tikai to labāko. Un arī zinu, ka tikai labo saņemšu pretī.

Tāda bija mana pieredze, par ko esmu pateicīga, jo varbūt es vēl šobrīd izliktos, ka viss ir kārtībā, kaut iekšēji vārītos dusmās un liktu sev ciest par netaisnību. Mīlam savu ķermeni, jo tas mums dots tikai viens un uz laiku! Saudzēsim sevi!