25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Nākamnedēļ valstī tiks izbeigta ārkārtējā situācija, kurā dzīvojām jau kopš marta vidus. Teju trīs mēnešus.
Reanimatologs Roberts Fūrmanis, raksturojot šos trīs aizvadītos mēnešus, teic, ka viņam visvairāk žēl cilvēkus, kuri šajā laikā daudz ko zaudējuši. “Ir nelielas skumjas arī par bērniem, jo domāju, ka ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem ir grūti pārdzīvot šo periodu. Arī mazie cilvēki ir pieraduši komunicēt viens ar otru, bet šajā laikā socializācija notikusi daudz mazāk,” saka Roberts Fūrmanis, piebilstot, ka šī situācija noteikti atstās paliekošas sekas, kuras cilvēki atcerēsies vēl ilgi, jo viss kopā veidojis triviālu sajūtu.
Roberts Fūrmanis
Anesteziologs-reanimatalogs
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārsta speciālista brigādes ārsts
Pirmās palīdzības pasniedzējs
Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents
Tiesa, ārsts nepiekrīt daudzu uzskatam, ka pēc pandēmijas cilvēki būs kļuvuši savādāki: “Nē, mēs nebūsim savādāki! Daļēji jau kas būs savādāk, bet, lai mēs būtu savādāki, ir jāpaiet ļoti ilgam laikam. Tiem jābūt gadiem, lai mainītu cilvēku paradumus, kā uzvesties, dzīvot, ko gribēt un ko sagaidīt.” Roberts Fūrmanis no šī laika visvairāk novērtē distancēšanos, jo, kā saka viņš pats, viņam patīk sabiedrība, taču nepatīk, ja rindā viens otram spiežas virsū.
Pēc Roberta Fūrmaņa novērojumiem, sabiedrība distanci ievēro un kopumā Latvijas sabiedrība, protams, ar atsevišķiem izņēmumiem, ir ļoti disciplinēta, tāpēc ir parādījusi labus rezultātus, kas atspoguļojušies statistikas rādītājos. “Kopumā sabiedrība tika galā labi, saprata situācijas nopietnību. Jāsaka sabiedrībai paldies par to, ka ļāva mums neieiet [krīzē] dziļi un arī elastīgi pēc tam rīkoties,” uzsver ārsts.
Ārsts trešajā paaudzē
Roberts Fūrmanis ir ārsts trešajā paaudzē. Roberta paraugs bijis tēvs, kuru viņš atceras kā ļoti harizmātisku ārstu, tāpēc tēva aicinājumu un labo no viņa Roberts ņēmis līdzi arī savā ārsta profesijā. Lai gan tēvs Robertu audzinājis stingri, ar ļoti lielām prasībām, vienlaikus viņš arī daudz ko devis. “Šobrīd gan to pāragri prasīt no saviem bērniem, bet ceru, ka arī mani bērni mani ņems kā piemēru, lai, iespējams, kļūtu par ārstiem,” teic Roberts Fūrmanis.
SKATĪTIES VISU INTERVIJU
Viņš atklāj, ka ārsta profesija ir sava veida fīlings, kuru nav iespējams aprakstīt ar vārdiem. “Pirms 11 gadiem biju paņēmis mazu pauzīti un nestrādāju Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, taču, sākoties dižkrīzei, tajā atgriezos. Kad man iedeva pirmo izsaukumu, ieslēdza bākugunis, vēderā parādījās taureņi. Tā ir katru reizi, arī tagad, braucot uz izsaukumiem, jo tas ir ātrums, azarts un sajūta, ka brauc pie kaut kā nezināma,” savu profesiju ieskicē R. Fūrmanis. Protams, ir labi gadījumi, bet ir arī tādi, kad cilvēks ir gandrīz miris, un šajās reizēs, kad izdevies cilvēku atgriezt atpakaļ pie savas ģimenes, sajūtas nav iespējams aprakstīt. Roberts Fūrmanis: “Kad ir iespēja satikt šo cilvēku vai arī viņš atnāk paspiest roku… Tās sajūtas nav nopērkamas vai arī redzamas nevienā filmā.”
Ārsta profesija un tēva loma
Roberts Fūrmanis ir tēvs diviem dēliem, taču, kā atzīst pats, momentos, kad jāpalīdz citiem bērniem, par to, ka arī viņš pats ir tēvs, nedomā. Arī viņam dzīvē ir nācies reanimēt zīdaini. “Vissmagākais šajā stāstā ir moments, kad saproti, ka nesanāks, bet redzi vecākus, kuros ir cerība, un tev ir jāsaņem sevi rokās, lai viņiem to pateiktu,” atceras ārsts, reanimatologs Roberts Fūrmanis, kurš saka, ka šie momenti ir ārkārtīgi smagi.
Kad kļuvis par tēvu, Roberts sākotnēji šādas situācijas ņēmis ļoti personīgi un par tām pārdzīvojis, taču tagad tas ir mainījies. Viņš teic, ka reizēs, kad redzot, ka bērniem iet bojā vecāki, un tas visbiežāk notiek kādas trešās personas dēļ, gribās aizbraukt pie savas ģimenes vai arī piezvanīt, lai parunātos ar bērniem un zinātu, ka viņiem viss ir labi. Roberts spilgti atceras kādu autoavāriju 2018.gada 9.novembrī, kurā bija sadūrušās trīs automašīnas: “Piebraucot notikuma vietai, redzējām, ka jaunai sievietei tiek veikti atdzīvināšanas pasākumi. Apskatot pārējos cietušos, redzējām, ka vienā no mašīnām guļ 4-5 gadus vecs puika, kurš sauc pēc mammas. Tajā brīdī mēs visi apzinājāmies, ka mazais puika sauc pēc mammas, kura tūlīt jau būs mirusi.”
Mācīt bērniem kļūt par cilvēkiem
Roberts saviem bērniem ļauj būt brīviem un dzīvot bērna dzīvi, ļaujot gan nokrist, gan saskrāpēt ceļus. “Bet es viņiem neļauju iedzert sadzīves ķīmiju, iebāzt pirkstus elektrības rozetē, neļauju nokrist no balkona, izkrist pa logu vai nonākt kontaktā ar medikamentiem,” teic ārsts un divu dēlu tēvs Roberts Fūrmanis. Viņš teic, ka bērniem drošību rāda ar savu piemēru. Piemēram, dodoties braukt ar riteņiem, tiek ievēroti elementāri drošības pasākumi, lai arī cik ļoti vecākiem nepatiktu vilkt veloķiveres.
Roberts vēlētos, lai viņa dēli izaugtu par īstiem vīriem. Tas nozīmē – par cilvēkiem, kuri otram nedur mugurā dunci un kuri palīdz vājākajam, par cilvēkiem, kuri gadīgi un nebaidās paust savu nostāju un būt drosmīgi. “Godīgums un drosme ir divas galvenās vērtības. Skolā bērns iemācās rēķināt, bet mājās no saviem vecākiem iemācās kļūt par cilvēkiem,” uzskata Roberts Fūrmanis.