Prieks un piepildījums vienkāršajā

Šie Ziemassvētki mums bija īpaši klusi un ģimeniski. Ziemassvētku vakaru pavadījām tikai mēs seši, sarūpējot svētku vakariņas un vēl saiņojot pēdējās neiesaiņotās dāvaniņas omēm, onkuļiem, krustbērniem. Man bija iekšēja sajūta, ka braukt nekur nevēlos un īpaši arī ciemos nevēlējos ciemiņu pūļus. Arī lielie bērni neskuma, ka šos klusos svētkus šogad pavadīsim tikai mēs paši. 

Šajos svētkos man bija tik daudz negaidītu, mīļu dāvaniņu - tādu sirdssiltu, kuras nebiju gaidījusi. Arī šogad kopā ar lielo meitu rakstījām ar roku un pa pastu sūtījām apsveikuma kartiņas, nosūtot tās uz dažādām pasaules malām :) prieks, ka mūsu sarūpētie apsveikumi sirdi sildīja mums tuviem cilvēkiem. 

Lai dāvanas aizgādātu arī omēm, opjiem, vecvecmāmiņām, onkuļiem, tantēm un krustbērniem, pirmajos Ziemassvētkos jau agri no rīta devāmies ceļā uz pirmo pieturpunktu 200km attālumā, kur braucām Ziemeļbriedi Rūdolfu lūkot, kurš pazaudēja Ziemassvētku vecīti pašā svētku piekšvakarā. Esmu uzaugusi Litenē, tas ir Gulbenes novads, mazs, mazs ciematiņš, bet cilvēki tajā tik sirsnīgi un pēdējos gados visi pasākumi, aplūkojot FB foto, šķita tik nesamāksloti un silti, tādēļ piekritām omes uzaicinājumam un vedām meitenes Ziemeļbriedi Rūdolfu vērot. Šis teātris bērniem bija tik jauks un mīļš, meitenes, labprātīgi, iesaistījās rotaļās, vizinājās īstās Ziemeļbrieža kamanās. Tas sirdssiltums un mīļums, kas virmoja kultūras namā un ciema iedzīvotājos, bija tik jauks un tas piedeva vēl papildus svētku sajūtu un meitenes nebūt nejautāja pēc dāvanām, Annām, vai Elzām...

Pēc kopīgā pasākuma, visa ģimene "nofočējāmies" pie svētku eglītes, tad mielojāmies pie mammas un vecmāmiņas svētku galda un devāmies tālāk pie otras omes, opja un vecvecmāmiņas Strenču novadā. Arī tur jauki pasēdējam, paciemojāmies un nu jau tikai trijatā devāmies mājās, jo dēls palika vienos laukos, bet lielās meitenes - otros.

Mēs bieži vien dzenamies pēc kaut kā, ko grūti noformulēt, vēlamies kaut ko, ko pat īsti nezinām. Arī man šī sajūta ir bijusi un, ja nesaņem to, ko pat nezini, ko vēlies, ir šī tukšuma, nepiepildītā sajūta, bet pēc šiem svētkiem šogad es sapratu, ko vēlos un ik pa laikam - mieru, sirdssiltumu, vienkāršību, nesamākslotību un mīļumu, ko lielpilsetās un lielos burziņos, dārgās dāvanās ir grūti sajust... Gribējām meitenes aizvest uz Ledus šovu Arēnā Rīga, tā arī biļetes nenopirkām, bet zinu, ka viņas vērojot šo izrādi guva daudz lielāku prieku, nekā to būtu ieguvušas aplūkojot dārgo izrādi Arēnā. Patiess prieks, kad tik mazi ciematiņi, otrā Latvijas malā, pastāv un tajos notiek tik burvīgi pasākumi, lai arī iedzīvotāju skaits ar katru gadu samazinās un jaundzimušo skaits nebūt tuvu nav tam, kas bija tad, kad mēs dzimām. Starp citu, šogad Litenē piedzima 7 mazulīši, ir gadi, kad tie ir tikai 2-3. Visi ciemata jaundzimušie saņēma arī mūsu, ViKrEm, sveicienu - Simtgades krekliņus un eglītes rotas :)

Padalieties arī Jūs ar saviem novērojumiem, kādi ir pasākumi laukos, mazās pilsētās, ciematiņos, cik pārdomāti, sirdssilti, vai tieši otrādi - nekas netiek organizēts ģimenēm, bērniem.