Prieks par katru piedāvāto dienu

Kad piedzimst bērni, tu sāc domāt savādāk. Tā vismaz vajadzētu būt. Ir cilvēki, kuriem patīk vasara, bet ziema nē. Ir kuriem patīk rudens, tikai kamēr ir lapas, un pēc tam vairs nē. Arī es kādu laiku šajā kategorijā ietilpu - man patika tikai pavasaris, jo tas ir mans dzimšanas dienas gadalaiks un arī tāpēc, ka viss sākas kā no sākuma - dīgst, plaukst un pēc tam zied.

Bet, kad piedzima mans pirmais bērns, tas bija rudens. Vairāk sanāca dzīvoties pa āru, daudz staigāt, un sāku pamanīt visus sīkumus, kas liek sajust prieku. Un man sāka patikt rudens. Arī tagad, katru gadu pirms bērna dzimšanas dienas, staigājoties, jau mēnesi pirms, uz sevi sajūtu visu, ko rudens man deva, pirms mazā dzimšanas. Tagad jūtu tos dzestros rītus, saulīti, kas jau ietinusies citos toņos un to smaržu. Arī šogad esmu pateicīga, ka varēju piedzimt par mammu un būt mamma jau sesto gadu pēc kārtas.

Tāpat ir arī tagad ir ar ziemu. Apsarmojošie koki, biezās sniegpārslas aiz loga un vēl neiztīrītais ceļš un mājām, laukos siltais mūrītis ienes to sajūtu, ka nupat, nupat būšu jau gadu oficiāli mamma diviem. Šie liekas sīkumi, sirdī ieņēmuši tik lielu lomu, ka pat asaras saskrien acīs šīs sajūtas atceroties.

Mēs nereti steigā nemaz neiedomājamies, cik daudz šie mirkļi mums dod. Katru gadu mans rudens ir ar šādu sajūtu, un tas ir ik feini, ka atmiņā man ir saglabājušies šie sajūtu notikumi, kad vēl pirms 6 gadiem staigāju ar punci. Dažreiz, esot laukos, redzu neaprakstāmo skatu, kuru gribas notvert un iemūžināt. Bet bildē nekad neizskatās kā dzīvē, jo tur nav tās sajūtas, tās garšas, ko man deva šis skats.

Pēc visa, kas nepilna gada laikā ir piedzīvots, šie lielie sīkumi dod tik daudz. Ļauj atvērt acis un redzēt, kas mums ir apkārt. Jā, iet visādi, ne vienmēr visu varu paspēt, ne viss iet tā, kā vēlos, bet tad, ja noķeru kaut vienu šādu sajūtu dienā, tas atspēko visu.

Mēs nevaram zināt, kas būs rītdien, vai kāda būs mūsu rītdiena, tāpēc ir jādzīvo šodienā un arī bērniem jārāda piemērs, kā redzēt to, kas tev ir. Un man ir tik daudz! Mani ir veseli, skaisti, stipri, mīloši bērni, mani ir mana atbalstošā ģimene, superīgākā ome, maniem bērniem ir tētis, kas par viņiem domā un mīl, mani ir draugi, kuri nāks palīgā, kad būs grūti, un vēl vairāk. Man ir tik daudz, cik es pat agrāk nevarētu aptvert un iedomāties.

Mums būtu vairāk jānovērtē tas, kas ir dots, nevis jāfokusējas uz to, kas “atņemts” vai pazaudēts. Ikdienā ir tik daudz laba un skaista, ko saskatīt un piedzīvot!