Plaukstu ķirurģija

17. Nov 2015, 13:02

Tiek uzskatīts, ka cilvēks savu likteni nēsā plaukstās... Arī no medicīnas viedokļa tur atrodas daudz sīku un sarežģītu struktūru – nervi, asinsvadi, cīpslas, saites un muskuļi, kas ir savstarpēji saistīti un nodrošina rokas funkcijas, tāpēc rokas ķirurģija tiek uzskatīta par vienu no smalkākajām un atbildīgākajām plastiskās ķirurģijas specialitātēm. Rokas operācijās tiek izmantota mikroķirurģijas metode, kad operāciju veic optiskā palielinājumā ar īpaši smalkiem instrumentiem.

Uz jautājumiem par rokas ķirurģiju atbild Veselības centra 4 Dermatoloģijas klīnikas plastikas ķirurģe, mikroķirurģe, rokas ķirurģe Nonna Tomiševa.

Kad pielieto roku plastisko ķirurģiju?

Rokas ķirurģija tiek pielietota, lai novērstu iedzimtus defektus vai attīstības anomālijas, slimību izraisītus rokas funkciju traucējumus, rokas traumu, cīpslu, nervu, asinsvadu un locītavu bojājumu un apdegumu sekas, kā arī dažādu rokas nervu sistēmas traucējumu ārstēšanai.

Kad nepieciešama operācija?

Visbiežākais roku plastiskās ķirurģijas iemesls ir īslaicīgas vai pastāvīgas sāpes plaukstās. Nereti ir kustību ierobežojumi pirkstos, sabiezējumi, veidojumi uz rokām, kas sākotnēji traucē tikai estētiski, taču agri vai vēlu tie sāk sāpēt. Ļoti bieži sāpes izpaužas tieši naktīs. Diemžēl vairumā gadījumu šīs slimības var ārstēt tikai ķirurģiski. Tādējādi iespējams atjaunot arī plaukstas jutību un funkcijas. Medikamenti mazina sāpes un iekaisumu, taču nelikvidē sāpju cēloni.

Taču, lai lemtu par operāciju, ir nepieciešams konsultēties ar mikroķirurgu, rokas ķirurgu un veikt rūpīgu izmeklēšanu. Atkarībā no problēmas tiek nozīmēta elektromiogrāfija, rentgens, ultrasonogrāfija, magnētiskās rezonanses vai datortomogrāfijas izmeklējums.

Kas jāzina par operācijas gaitu?

Vienā operācijas reizē drīkst operēt tikai vienu roku.
Operāciju veic lokālajā anestēzijā.
Atkarībā no sarežģītības pakāpes tā ilgst no 30 minūtēm līdz 1, 5 stundai.
Pēc operācijas nav jāuzturas stacionārā. Tālākā ārstēšana norit ambulatori.
Pēc operācijas dažkārt jānēsā ģipsis. Tomēr vairumā gadījumu nākošajā dienā pēc operācijas jāuzsāk pasīva locītavu kustību apjoma atjaunošana ergoterapeita uzraudzībā.

VC4 Dermatoloģijas klīnikā ar plaukstu plastisko operāciju palīdzību tiek risinātas šādas problēmas:

Karpālā kanāla sindroms

Karpālais kanāls (tunelis) ir veidojums plaukstas pamatnē, caur kuru iet saliecējcīpslas nervs un vidusnervs, kas nodrošina jutību vairākumam pirkstu. Slimības, traumas, pārpūle vai ilgstošas vienmuļas kustības var izraisīt nerva saspiedumu. Parasti slimība izpaužas kā īkšķa, rādītāja un vidējā pirksta notirpums, nejūtīgums, sāpes un dedzināšanas sajūtas, kuras vairāk izteiktas naktīs. Bieži pacientiem ar karpālā kanāla sūdzībām tiek konstatēti traucējumi arī citos kanālos vai pat muguras smadzeņu saknītēs.

Karpālā kanāla galvenie riska faktori ir vairogdziedzera saslimšanas, aptaukošanās, smēķēšana, podagra, cukura diabēts. Šis sindroms vismaz trīs reizes biežāk ir sastopams sievietēm.

Operācijas laikā tiek izdarīts neliels grieziens delnas pamatnē un tiešā redzes kontrolē vai endoskopiski tiek pārdalīta saite, lai samazinātu spiedienu karpālajā kanālā.

Operācijas rezultāti atkarīgi no laika, cik ilgi nervs bijis saspiests. Tāpēc svarīgi doties pie ārsta laikus.

Gangliji jeb higromas (audu mezgli)

Šie audu mezgli ir locītavu „trūces”, kas pildītas ar locītavas šķidrumu- dzeltenīgu, caurspīdīgu želejveida masu. Higromu caurstarojot ar lukturīti, tā tumsā izgaismojas. Sākotnēji veidojumi pamanāmi kā mazi bumbulīši zem ādas, kas pakāpeniski aug lielāki. Higromām raksturīga īpašība ir to izmēra maiņa laika gaitā: pēc slodzes tās var pieaugt un tāpat tās var samazināties.

Cēlonis visbiežāk nav zināms, bet tā varētu būt trauma. Nereti higromas vērojamas pacientiem, kuriem ir reimatoīdas saslimšanas un cukura diabēts.

Operācija obligāti nepieciešama gadījumos, kad tiek pieļauta ļaundabīga veidojuma iespēja, kā arī, ja veidojums rada sāpes vai arī pacientam nepatīk tā izskats. Ir pieļaujama higromas dekompresija tās saturu atsūcot ar šļirci. Bet pacientam ir jāsaprot, ka tā ir tikai īslaicīga ārstēšana un veidojums laika gaitā atjaunosies. Tikai retos gadījumos higromas izzūd pašas.

Ķirurģiskā ārstēšana ir salīdzinoši vienkārša. Operācijas laikā tiek izņemts veidojums, un, ja nepieciešams, tiek veikta histoloģiska izmeklēšana.

Pareizi veicot operāciju, recidīvu risks ir niecīgs.

Mukozas cistas ir tās pašas higromas, bet pirkstu galos. Tās ir saistītas ar osteoartrītu un atgādina mezgliņus pirkstu locītavu virsmās. Reizēm šie veidojumi plīst un tad no tā izdalās dzeltenīgs caurspīdīgs saturs – locītavas šķidrums. Šādos gadījumos var inficēties un iet bojā locītava, tāpēc obligāta ir sterila pārsēja lietošana. Mukozas cistas pašas neizzūd un ir ārstējamas tikai ķirurģiski.

Stenozējošais ligamentīts

Stenozējošais ligamentīts ir „ieklemmējušies” pirksti, ko rada ilgstošs smags un vienmuļš darbs. Tas var būt gan tūskas dēļ, gan paša kanāla sašaurinājuma dēļ. Slimības simptomi- sāp pirksti, to pamatnē virs cīpslām veidojas kustīgs sabiezējums, kura dēļ nevar saliekt un atliekt pirkstus.

Šī slimība biežāk vērojama reimatoīdā artrīta slimniekiem un cukura diabēta pacientiem. Operācijas laikā ar nelielu griezienu plaukstas ādā tiek paplašināts tunelis cīpslas slīdēšanai.

Laikus veicot ārstēšanu, pacients parasti atgūst pilna apjoma kustības.

Dipitrēna slimība jeb kontraktūra

Dipitrēna slimība ir plaukstas saistaudu slimība, kas izraisa cietu mezgliņu veidošanos zem plaukstas ādas. Mezgliņi var būt gan plaukstā, gan pirkstos. Laika gaitā tie palielinās, tiek savilkta plauksta vai pirksti dūrē, un pirksti kļūst nekustīgi.

Uzskata, ka ziemeļeiropiešiem šī ir ģenētiski pārmantojama patoloģija. Biežāk nekā citiem populācijā šī slimība sastopama cukura diabēta slimniekiem, aknu slimniekiem un ar epilepsiju sirgstošajiem. Vīrieši slimo trīs reizes biežāk nekā sievietes.

Operācija ir nepieciešama, ja cilvēks ar savilktu plaukstu vai pirkstiem vairs nespēj nolikt iztaisnotu plaukstu uz galda ar nagiem uz augšu vai ja mezgliņi ir sāpīgi.

Operācijas laikā zem mikroskopa caur zig-zag griezieniem tiek izņemta slimā, rētaini izmanītā audu daļa, kā arī atbrīvoti nervi un asinsvadi.

Ārstēšanas rezultāti atkarīgi no slimības stadijas. Tomēr Dipitrēna slimībai ir tendence atkārtoties, neskatoties uz labi veiktu operāciju. It īpaši, ja ar to saslimst jauni cilvēki vai, ja slimība izpaužas īkšķī un rādītājpirkstā.