Pirmā diena vienai pašai lielveikalā ar mazu bērnu. Tiku galā!

Šodien es saņēmos nesēdēt 4 sienās vai neriņķot pa jau sen izstaigātajām takām svaiga gaisa elpošanas nolūkos, bet gan izlēmu apmeklēt lielveikalu. Mans mērķis bija vides maiņa un garderobes papildināšana, jo pēc dzemdībām man ir cits izmērs, un skapī pāris lietas tik der, kuras tad arī tiek valkātas pa apli.

Līdz lielveikalam ir kādi 6km, tapēc izlēmu, ka turp došos ar sabiedrisko transportu. Tas mani arī biedē, jo pēdējo reizi braucu sabiedriskajā pirms kādiem 6 mēnešiem. Pietam tagad ir rati (neesmu jau vairs viena). Zināju, ka noteikti tikšu transportā kaut kā iekšā, jo kad pati agrāk regulāri braukāju, tad ievēroju, ka nereti jaunās māmiņas ar ratiņiem arī izmanto sabiedrisko. Tur ir vieta, kas paredzēta ratiem. To tad arī izmantoju. Jāsaka, lai viss neliktos tik rožaini, ka sastrēgumu stundās un agros rītos noteikti es ar saviem ratiem netiktu transportā, jo cilvēku daudz, nebūtu vietas. Vēl par sabiedrisko-man bija etalons jau no "seniem" laikiem ar vienu derīgu braukšanas reizi. Tad nu man atkrita tas prieks iet pie vadītāja un pirkt biļeti. Kā diez darītu, ja man nebūtu etalons? Ratus uz bremzēm liktu, atstātu vienus un ietu pirkt biļeti vai jāstumjas braucošā sabiedriskajā līdz šoferim, jāprasa kādam citam pasažieriem, lai viņš to izdara tavā vietā vai vienkārši jābrauc pa zaķi, cerot, ka rs kontrole neiekāps un neizsēdinās ārā ar visiem ratiem?? Nezinu, un negribu pašlaik domāt par to. Laikam jau laicīgi labāk iegādāties to etalonu narvesenā. Kas mainijies transportā? Nekas pa lielam. Pensionāri joprojām žiperīgi lec pirmie iekšā un skrien izcīnīt savu vietu. Tas laikam tāds PSRS laiku rūdijums, kad rindās vajadzēja stāvēt. Bet šoreiz es par to nerunāšu.

Un par pašu lielveikalu. Kopumā tur pavadīju ap 2h, bet ne vairāk. Man par brīnumu ar ratiņiem varēja iebraukt ģērbtuvē, durtiņas aiztaisīt un pamērīties (daudz vietas gan nepalika, bet man pietika). Iepriekš bažījos kā es varēšu ko uzlaikot, ja vīrs nav ar mani un bērnu nepieskata. Ja nebija atbilstošā izmēra, tad pavēru durvis un paprasīju tur strādājošajam cilvēkam citu. Agrāk nekad tā nedarīju, jo vienmēr pati gāju pēc cita izmēra. Vienīgi nepatika, ka diezgan grūti ir ar ratiem izbraukt gar drēbju stendiem. Bet tas tāds sīkums vien ir, ja vien neatrodies trauku veikalā.

Gribētu izslavēt tās māmiņistabas. Tur es  2 reizes pamperu mainīju, pabaroju. Bija gan kur apsēsties, gan kur pārtīt. Prieks, ka vismaz par to ir nedaudz padomāts.

Kopumā man tā uztraukuma bija vairak nekā vajadzēja, jo biju savā galvā safantazējusi kā nutagad tikšu viena galā un bez tik ērtā vīra atbalsta un personīgās mašīnas. Bet tas jau laikam ir normāli,ka viss jaunais savā ziņā biedē. Lai arī meitiņai reizēm uznāca niķis, viss bija ok. Ratos tāpat aizmiga, tad jau tā iepirkšanās bija krietni labāka. Pietam ievēroju, ka neesmu es vienīgā tāda, kas ar ratiem pa veikalu. Bija gan jauno māmiņu bariņš, kas šopingo ar mazajiem, tad vēl tādas kā es, kas iepērkas vienas kamēr 2. pusītes strādā, un protams ģimenes ar bērniem, kuras es parasti ievēroju, jo vienmēr to veikalu apmeklējām ar vīru kopā.

Mans šīs dienas rezumē:

1. Noticēju saviem spēkiem, ka es arī pati kaut ko varu viena izdarīt, un ar bērnu ārpus mājas arī varēšu tikt galā (sākumā man apģērbšanās, lai izietu pastaigā likās vesela Amerika). Uzdrīkstējos!

2. Iegādājos skaistas kurpes, lakatu un blūzi.

Atpakaļ atnācu ar kājām!

Jūtos neizsakāmi gandarīta par šodienu. Saprotu, ka man tas viss grūti ir tikai galvā, un patiesībā visu var ļoti triviāli izdarīt. Tā -vēsā mierā!