Pelnrušķītes stāsts - no kopmītņu atsperu gultas līdz savam mājoklim

Reiz dzīvoja kāda meitene. Sprogaina, platu smaidu, skaļu balsi, plēstiem džinsiem un kedām kājās. Astoņpadsmit gadus pavadījusi mazpilsētas 1. stāva dzīvoklītī, viņa pārcēlās uz galvaspilsētu un nonāca Tālivalža ielas kopmītnēs, kur pa piektā stāva logu vēroja fantastiskus saulrietus. Divus gadus pabaudījusi absolūtu brīvību, bohēmu un rokenrolu, viņa iepazinās ar kādu vīrieti. Sabaroja ar desmaizēm, sadzirdīja ar tēju, un, gluži nemanot, kopmītņu istabiņā viņi jau bija divi.

Slapstoties no komandantes, abi tīri mīlīgi nodzīvoja vairākus mēnešus un tad saprata – jādzīvo kopā! Draudzene piedāvāja atsevišķu istabu divistabu dzīvoklī Āgenskalna priedēs, un abi uzreiz piekrita - kāpēc ne! Tika pārvestas mantas, uzlīmētas tapetes, iegādāts dīvāns, un bohēma turpinājās līdz Jāņu dienas rītā abi uzzināja – viņiem piepulcēsies vēl viens! Jāmeklē savs mājoklis! Un tā viņi visu savu „bagātību” pārveda uz pašu Juglas centru- uz vienistabas dzīvoklīti starp burgeriem un tramvajiem - un gaidīja savu pirmdzimto.

Piedzima meita. Tuvojoties rudenim, abi saprata, ka dzīvoklis tomēr nav viņiem piemērots, jo mitrajā periodā ļoti pelēja logi. Būdami lieli avantūristi, abi nolēma – varbūt pārceļamies uz kādu citu pilsētu, kur dzīvošana lētāka, zāle zaļāka un ļaudis laimīgāki? Kā būtu ar Jelgavu? Un, Jelgavā pazīdami vien pārīti cilvēku, viņi pārcēlās uz divistabu dzīvokli zaļā un mierīgā Jelgavas nostūrī. Bet tad – vēl viens pārsteigums! Pieteicās otrs mazulis, un abi saprata – būs par šauru. Dzīvoklis bija pilns saimnieces mēbelēm, no kurām nebija iespējams atbrīvoties, tāpēc nācās meklēt jaunas mājas.

Un te – dzīves lielais „loms”! Brīnišķīgs dzīvoklis 5 minūšu gājiena attālumā ar četrām istabām, fantastisku remontu un turklāt par sviestmaizes cenu! Nosolījušies, ka ziemā pārtiks no kartupeļiem, viņi nedomājot piekrita, un mazais brālis tika pārvests jaunās, skaistās mājās. Tur visi četri tad itin jauki dzīvojās veselu pusotru gadu. Pagarināja īres līgumu vēl uz pusotru, pārveda mājās smagas klavieres, kuras nācās nest veseliem sešiem vīriem, un tad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – saimniecei parādījušies dzīvokļa pircēji! Tas nekas, ka līgums tikko pagarināts, tas nekas, ka dzīve pakārtota bērniem un galvā sakalkulēts - nākamo gadu varēs dzīvot bez bērnudārziem, oficiāliem darbiem un bēdām.

Bet realitāte ir skarba - pircēji vēlas tieši šo dzīvokli, un ģimenei atlika tikai 2 varianti: cīnīties par savām tiesībām vai meklēt nākamās mājas. Pa šo laiku lielo dzīvokļu īres cenas bija sasniegušas gluži kosmiskus apmērus, taču smacēt vienam otru divistabu dzīvoklītī pēc šādiem plašumiem ļoti negribējās. Un tad viņi nolēma – mēģināts nav zaudēts, pirksim! Tas noteikti būs mierīgāk nekā pastāvēt par savām tiesībām, staigāt pa tiesām (tpu, tpu, tpu) vai lauzt vaļā aizlīmētas durvju slēdzenes! Ja vien viņi būtu zinājuši...

Tā kā vienīgais oficiālais pelnītājs ģimenē bija tētis, uz lielu aizdevumu ģimene nevarēja cerēt. Sapni par māju nācās atlikt uz nenoteiktu laiku. Par laimi, vecvecāki bija atsaucīgi – lai gan paši tobrīd cēla rezidenci laukos, izlīdzēja ar nepieciešamo summu pirmajai iemaksai, jo savu iekrājumu ģimenei nebija. Noskaidrojuši iespējas, viņi izlēma par labu vienīgajam tobrīd piemērotajam variantam – analogam četristabu dzīvoklim pilsētas otrā malā - burvīgā, sakoptā Pārlielupes rajonā. Laika nebija daudz, bija jāiegādājas mājoklis un jāpārceļas divarpus mēnešu laikā. Mēnesi viņi veltīja meklējumiem un pārējo pusotru mēnesi – kārtoja formalitātes. Dzīvokli ar mākleru palīdzību tirgoja saimnieks un likās – viss būs kārtībā. Bet banka kūļāja kājas un nekur nesteidzās.

Te viens pārbaudījums, te otrs, te trešais. Un viss tikai atdūrās pret naudu un laiku, vēlreiz naudu un vēlreiz laiku. Tik daudz stresa un asaru ģimene vēl nekad nebija piedzīvojusi, līdz beidzot tika parakstīts pirkuma līgums un mierīgu sirdi varēja gaidīt zemesgrāmatu. Un te – „saldais ēdiens”! Jaunā dzīvokļa saimnieks nebija ar mieru atbrīvot dzīvokli nepieciešamajā datumā, jo pats paralēli pirka sev īpašumu. Atkal puņķi un asaras, un viens vienīgs jautājums – kur mēs iesim? Zem kura tilta gulēsim? Vecajā dzīvoklī palikt nav iespējams, jo noslēgta vienošanās par atbrīvošanu, jaunajā vēl nelaiž iekšā!

Un tad viņi sadumpojās. Meitene atcerējās tos bohēmas laikus, plēstos džinsus, kedas, beidza pinkšķēt un teica: „Tās ir mūsu mājas! Mēs tur iesim un dzīvosim arī tad, ja otrā istabā gulēs vecais saimnieks!” Par laimi, saimnieks nobijās. Savāca mantas un dienā, kad saņēma svarīgo pārskaitījumu, atdeva viņiem dzīvokļa atslēgas. Dzīvoklis bija atbrīvots.

Un te nu mēs esam – mazliet ilgāk kā mēnesi, mazliet noguruši no visas šīs jezgas, mazliet pārkarsuši, jo dzīve 5. stāvā vasarā nav nekāda medusmaize, mazliet salauzti, jo pāris nedēļas pavadījām guļot uz grīdas, bet laimīgi. Mamma, tētis, Rasa, Austrums un kaķis Apelsīns - saimnieki plašam četristabu dzīvoklim ar lodžiju. Un laikam jau apmierināti, lai gan roka jāpieliek visām dzīvokļa telpām. Bijām plānojuši līdz rudenim savest kārtībā lielāko dzīvokļa daļu, taču šo ieceri aizēnoja vēl viens nepatīkams fakts – iepriekšējais saimnieks promejot paņēma līdzi visu nepieciešamo, atstājot vien nevērtīgas un nefunkcionālas padomju laika mēbeles. Un grāmatas – par tām gan paldies, Blaumanis un Aspazija bērniem skolā noderēs.

Tad nu zibenīgi gādājām ledusskapi, veļasmašīnu, pagaidu drēbju skapi un dīvānu, jo līdz šim palaimējās īrēt dzīvokļus, kuros ir viss nepieciešamais. Attiecīgi remontam paredzētie līdzekļi ievērojami saruka. Līdz septembrim esam ieplānojuši savest kārtībā Austruma istabu un priekštelpu, jo tās ir neglītākās un nolietotākās telpas visā dzīvoklī, pārējo atstājot pavasarim. Austruma istaba šobrīd ir plikiņa, plikiņa – proti, esam noplēsuši tapetes un ielikuši jaunu grīdas segumu. Pamazītēm skrubinām arī priekšnamu. Šādi skrubinoties, protams, atklājas dažādi „zemūdens akmeņi” – nelīdzenas sienas, špakteles gabali, kas birst ārā u. tml. Smaga nopūta, bet nevar jau gribēt visu uzreiz. Tuvākajās dienās centīsimies nobalsināt griestus un tad dosimies pēc jaunām tapetēm. Kā mākslinieciskam cilvēkam, man, protams, uzreiz ir vīzija par to, kā katrai istabai jāizskatās - ceru, Austrums savējā jutīsies forši un pozitīvi, tā arīdzan būs mūsu dāvana viņam vārda dienā.

Jaunu grīdas segumu esam ielikuši arī virtuvē – acīmredzot iepriekšējais saimnieks grīdas mazgāšanai jau sen bija atmetis ar roku. To vienkārši nebija iespējams atberzt. Ļoti grūti beršanai padevās arī virtuves skapīši un plīts – gadiem krāts tauku slānis nav joka lieta, it sevišķi, ja tvaika nosūcējs piestiprināts kā butaforija un savu funkciju nepilda. Pieveru acis un sapņoju par dienu, kad man būs pašai sava virtuves iekārta, kas izvēlēta Hiacintes Burkā stilā, taču, kamēr rocība ir tāda, kāda tā ir, ciešos.

Mūsu topošajai guļamistabai šobrīd ir noliktavas funkcija, taču pārējās istabas esam iekārtojuši tā, lai tur varētu dzīvot bez apgrūtinājumiem.

Viesistaba bija atbrīvota, to iekārtojām ļoti līdzīgi iepriekšējai. Minētās padomju laika mēbeles bija sarūmētas Rasas istabā – nācās pasvīst, lai nonestu lejā dīvānu, bufeti u. tml. „jaukumus”, toties nu viņai ir ierastie plašumi, atkal var sliet telti istabas vidū.

Vannasistabā apkarots pelējuma briesmonis, savukārt tualetē būtisku defektu, par laimi, nav. Protams, visām istabām jānomaina durvis un jāveic citi labiekārtošanas darbi – ceru, mums pietiks apņēmības un nekļūsim vieni no tiem, kam ir mūžīgais remonts J Katrā ziņā dzīvot pašiem savā dzīvoklī uz jautājumu: „Īrējat?” atbildēt ar: „Nopirkām!” ir ļoti patīkami. Un mums nešķiet, ka turpinām īrēt no bankas – daudz foršāk ir uzskatīt, ka piešķiram tai ikmēneša honorāru. Kā pateicību.

Esam iedzīvojušies rajonā. Man ļoti patīk, ka garām mājai nebrauc automašīnas – atvērtas ir tikai vienas ārdurvis, un tās ved uz pagalmu, stāvvieta ir gabaliņu nostāk. Attiecīgi nav jāķer bērni pie rokas, tiklīdz esam izgājuši no mājām. Esmu sajūsmā par kastaņu pagalma vidū – beidzot varēsim iztikt bez kastaņu meklēšanas ekspotīcijām rudeņos. Nu būs jāmeklē kļavas! J Tikpat ļoti sajūsmina veikals minūtes gājiena attālumā, kurā var iegādāties burvīgākos eklērīšus un „vecrīgas” visā visumā. Žēl vienīgi, ka tas strādā līdz 21. 00 – reizēm kaut ko sakārojas tieši 21. 50. Pāri ielai ir šī paša uzņēmuma bistro, ko ceru apmeklēt dienās, kad uznāks „negribu gatavot!” noskaņojums.

Dzīvojam tādā kā epicentrā – pavisam netālu ir slimnīca, skola, Zemgales Olimpiskais centrs, Cukurfabrikas stacija, kā arī veterinārā klīnika. Arī līdz pludmalei un iemīļotajai Pasta salai nav ilgs gājiens, tāpēc lielākoties tajā virzienā dodamies kājām. Dzīvojot Jelgavas otrā pusē, problēmu ar sabiedrisko transportu nebija, taču šeit autobusu ir mazāk, un tie ir ievērojami retāki. Nekas, beidzot ir nopietns iemesls pastaigām, jo citu variantu nav (nešoferēju) J

Arī līdz rotaļlaukumam netālu, ir tikai trīs „BET”: 1) tas atrodas blakus dīķim – par laimi, manējie nav ieinteresēti zemūdens pasaules izpētē, tomēr nemitīgi jābūt acīgai; 2) pie dīķa mēdz atpūsties cilvēki ar pudelēm (ne limonādes!); 3) rotaļlaukums vairāk piemērots bērniem no 3 gadu vecuma, mazākiem slidkalniņš ir par augstu. Taču cits rotaļlaukums ir tālu – ar diviem maziem gājējiem ikdienā nevaru izstaigāt, tāpēc esmu apņēmības pilna izprasīt pašvaldībai pašiem savu rotaļlaukumu mājas pagalmā, jo vietas ir pietiekami, kā arī blakus atrodas renovētas mājas – parasti to pagalmos uzstāda rotaļlaukumus. Šejienes iedzīvotājiem acīmredzot trūcis apņēmības vai iedvesmas – savādi, jo bērnu pagalmā ir tiešām daudz. Kā meitenes ar lellēm un gigantiskiem teletūbijiem, tā puiši ar bumbām un riteņiem.

Viltīgie likteņa līkloči mūs jau reiz bija atvilinājuši šurp – pirms pāris gadiem blakusmājā aplūkojām dzīvokli īrēšanai, taču izvēlējāmies citu. Jau tad nodomājām – cik šeit ir jauki un forši! Un te nu mēs atkal esam un noteikti iesakām Pārlielupes kluso daļu citiem. Ceram, ka arī mūsu māju drīzumā norenovēs kompānijas pēc, lai gan redzam un jūtam, ka ēka tiek kopta – kāpņutelpa ir tīra un kārtīga, piedzīvojusi pārkrāsošanu un citus uzlabojumus (paldies apņēmīgajam mājas vecākajam!). Katrā ziņā ļoti gribas ticēt, ka šis ir „lielais loms”, nevis „kaķis maisā”, un šīs pasakas beigās apņēmīgi rakstu: „Un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi.”