Par to pašu – demogrāfiju un pabalstiem

Par to pašu – demogrāfiju un pabalstiem

Nenoliedzami, šī brīža aktuālākā tēma – demogrāfija un pabalsti. Zem vairākām diskusijām esmu atstājusi arī savu komentāru, bet nolēmu, ka uzrakstīšu arī savu skatījumu uz šo jautājumu.

Arī es pārstāvu to viedokli, ka pabalstu palielināšana situāciju neuzlabos, problēmas neatrisinās. Palielinot vienreizējo piedzimšanas pabalstu, tas sievietei neradīs vēlmi laist pasaulē bērniņu. Ok, varbūt būs kategorija, kurus lielais pabalsts uzrunās. Arī brīvpusdienu piešķiršana pamatskolas bērniem dzimstību nepalielinās. Un atkal, ir, protams, ģimeņu kategorija, kurām šis pabalsts ir būtisks.

Bērnu un ģimeņu lietu nozare ir jāsakārto no pašiem pamatiem, tā sakot no A līdz Z. Lai brīdī, kad ģimene izšķiras par labu bērniņam, un nav svarīgi pirmajam, otrajam vai piektajam, ģimenei ir drošības un stabilitātes sajūta.

Esmu vientuļā māmiņa un jau brīdī, kad nolēmu bērniņu laist pasaulē apzinājos, ka tas nebūs viegli. Neiedziļināšos šobrīd kāpēc ir noticis tā, kā noticis. Katrā ziņā, savu lēmumu nenožēloju, jo man ir fantastisks dēls. Un skaidrs, ka tajā brīdī man pat prātā neienāca cik nesakārtota ir šī sfēra, jo, kamēr tevi personīgi kāda lieta neskar, tu tajā īpaši neiedziļinies.

Skaidrs, ka bērniņa laišana pasaulē ir mūsu lēmums, ne valsts un līdz ar to, cerēt tikai uz valsts atbalstu ir muļķīgi. Bet ...

Jau dodoties dekrētā valsts mani „nosodīja” par 300Ls. Saņēmu skaistu vēstuli, ka aprēķinot manus nodokļus man pienāktos xxLs, bet tā kā likums tāds un tāds nosaka to un to, tad jums pienākas tikai xxLs. Nu labi. Tikai žēl, ka valsts šādu politiku nepiekopj pret mani, kad jāiekasē no manis nodokļi. 

Nākošais, ko savas nezināšanas dēļ nebiju līdz galam sapratusi, bija par atgriešanos darbā. Oficiāli darbā varu atgriezties tikai nākošā gada martā, jo tikai tad beidzas mans dekrēta atvaļinājums. Atzīšos godīgi, nezināju, ka tas sākas tikai brīdī, kad beidzas slimības lapa. Kas nozīmē, ka māmiņas algu saņemu līdz bērna viena gada vecumam, bet oficiāli mājās vēl drīkstu sēdēt 2 mēnešus, tiesa tikai par 100Ls. Labi, nezināšana neatbrīvo no atbildības.

Un te sākas tas, kas mani jau kādu laiku uztrauc, īpaši tāpēc, ka tuvojas dēla viena gada dzimšanas diena un es saprotu, ka neatgriezeniski tuvojas laiks, kad man būs jāatsāk darba gaitas, jo ar 100Ls izdzīvot nevar. Un es pat nerunāju par dzīvošanu.

Mums viss, vairāk vai mazāk ir sakārtots līdz bērna gada vecumam un tad no 1.5 gadu vecuma. Bez īpašiem kreņķiem varam būt kopā ar mazo līdz viņa gadu vecumam, no 1.5 gadu vecuma saņemt valsts un pašvaldības pabalstu auklītei vai privātajam dārziņam, ja mazais nav sagaidījis savu vietu valsts dārziņā. Bet ko darīt ar mazo cilvēku laikā no šī 1 gada līdz 1.5?

Privātais dārziņš maksā aptuveni 250Ls mēnesī un man nav ne jausmas, kur ir ņemti dati par to, ka maksa ir 150Ls. Varbūt kādā mazā Latvijas ciematiņā, bet noteikti ne Rīgā. Auklītes izmaksas aptuveni 250 – 300Ls mēnesī, kas ir saprotami, jo tas taču ir viņas vienīgais darbs, par kuru gribas saņemt adekvātu samaksu. Un te nu es esmu sapratusi, ka visu atļauties nevarēšu. Ka man būs jāizvēlas maksāt rēķinus, pabarot un apģērbt bērnu un sevi vai samaksāt auklītei. Man kā vientuļajai mammai šī situācija ir katastrofāla. Bet arī ģimenēm, kur ir abi vecāki šāda situācija ir absurda. Tas nozīmē, ka mamma dodas strādāt, lai nopelnītu naudu svešam cilvēkam, kurš tajā laikā pieskata tavu bērnu.

Varbūt nepieciešama sistēma, kad mamma, izvērtējot savas iespējas, var izvēlēties saņemt pilnu māmiņas algu viena gada garumā, vai to pašu naudu proporcionāli sadalīt līdz bērna 1.5 gadu vecumam.

Par 8Ls piešķiršanu tikai maznodrošinātajām ģimenēm, tātad nabadzīgajām, tad piedodiet, ja mani un manu bērnu šo 8Ls dēļ pieskaita nabagiem, tad paldies, es no saviem 8Ls atsakos.

Ziņās bija sižets, kur I.Rībena teica, ka arī kara laikā dzima bērni un tad neviens neprasīja pabalstus. Nu ziniet!  Ja mūsdienās, valsti ar it kā straujāk augošo ekonomiku Eiropā atļaujas salīdzināt ar kara laikiem. Un ka to vēl saka sieviete, kura pati ir māte. Tas ir briesmīgi.  Vēl jau mūs varēja salīdzināt ar dziļo Āfriku.

Valdība ar lepnumu ziņo, ka par īpašumu pārdošanu apmaiņā pret atļauju uzturēties valstī  ir iekasēti 460 miljoni latu. Valdībai ģimeņu vajadzībām neieciešami vien nepilni 19 miljoni. Bez minstināšanās valdība kārtējo reizi glābusi privātu uzņēmumu, ieguldot tajā n-tos desmitus miljonus, apzinoties, ka nekad tos neatgūs. Jā, kāds teiks, ka tur vairāki simti cilvēki zaudēs darbu, arī ģimenes. Bet tas ir privāts uzņēmums un ar to ir jārēķinās.

Absurda ir situācija, ka daudzbērnu ģimene tiek izlikta uz ielas, tikai tāpēc, ka mahināciju rezultātā trešā persona viņu vārdā no bankas izkrāpusi naudu, visi atzīst, ka ģimene ir krāpnieku upuri, bet .... nav mehānisks kā šādu ģimeni aizstāvēt. Absurda ir situācija, ka valsts sūta palīdzības paciņas daudzbērnu ģimenei, jo viņi nevar saņemt maznodrošināto statusu tikai tādēļ, ka kaut kad ir iegādājusies zemi ar domu reiz būvēt uz tās māju. Tās ir lietas, kas jāsāk sakārtot, lai ģimenes šajā valstī jūt atbalstu.

Cik reizes nav „celts” jautājums par atbalstu ģimenēm pirmā mājokļa iegādē. Īres cenas ir vājprātīgas, bet kaut kur dzīvot taču ir nepieciešams un kas trakākais, ne visi dzīvokļu īpašnieki savus dzīvokļus izīrē ģimenēm ar bērniem. Varbūt ir jārod iespēja atbalstīt ģimeni ar pirmās iemaksas nosegšanu?

Bieži saka, kādreiz tā nebija. Nesen runāju ar mammu par šo situāciju kas izveidojusies un viņa tā arī teica – tās runas, ka padomju laikos bija grūtāk ir maldīgas. Tad es varēju atgriezties darbā un zināju, ka tev būs vieta dārziņā. Un uz dārziņu tiku vesta nesagaidot gada jubileju, jo tad bija silītes, zīdaiņiem. Un tas ir tas posms, kas šobrīd mums pietrūkst.

Man visu laiku gribas pajautāt Viņķeles kundzei – vai Jūs nāksiet pie manis par auklīti par 100Ls mēnesī?

Bet nobeigt gribu uz pozitīvāku noti. Mīļās, Latvija ir ļoti ekskluzīva valsts un tikai 2 miljoni iedzīvotāju no visas pasaules var atļauties šo ekstru  - dzīvot Latvijā. Tāpēc būsim lepnas, ka mēs esam šo 2 miljonu skaitā. :)

Lai mums jauka diena!