Par pēcdzemdības periodu.

11. Mar 12:55 Viktorija Kirilova Viktorija Kirilova

Pusotru gadu atpakaļ mēs satikāmies ar mūsu lellīti. Visu grūtniecības laiku izstaigāju ļoti skaisti, nu tikai izņemot augsto asinsspiedienu. Dzemdības pagāji fantastiski ātri jo no sāpju sākuma pagāja 2,5 stundas kad Katrīna jau bija klāt un tad dzīve sāka ritēt savu ritumu. Mazs bērns, viss jauns. Jāpierod pie mammas lomas un pavisam cita atbildība. Gāja mēneši, dārābā bija ļoti daudz jo no sàkuma bija jāpalīdz plānot māsas kāzas, tad pēc pāris mēnešiem jau meitai gadiņš. Kad visi svētki tika nosvinēti plānot vairs neko nevajadzēja likos iztukšota. Ja vienmēr kāds saka ka jūtas slikti vai labi tad es uz to brīdi jutos nekā... domāju ka drīz pāries, bet stingri nolēmu pievērst vairāk uzmanību sev pašai. Pēc kāda laiciņa ik pa laikam sāka sāpēt viss pēc kārtas-tad galva, tad dūra sāna, tad tirpa rokas un kājas atkal citu dienu bija ļoti liels nespēks. Kad gāju pie ģimenes ārsta vienīgā atbilde bija -TUR NAV KAM SĀPĒT!  Ja nosākuma ģimene arī ļoti sekoja līdzi tad pēctam jau teica-loecies miera un beidz izdomāt. Jo arī taisot asins analīzes viss ir bijis labi. Taču iekšā visu laiku bija -AR MANI KAUT KAS NAV KĀRTĪBĀ-ES TO JŪTU!. No pārdzīvojumiem ka neviens man netic pievienojās arī veģetatīvā distonija, kur arsts man izrakstija adaptolu un teica -padzer šo un būs labi. Tad  pati uz savu galvu izdomāju aizist uz mazā iegurņa sonogrāfiju kur man pateica ka ginekoloģija ziņa viss ir ļoti labi. Tad atkal sāka durt sānā un nolēmu viss es braucu uz slimnīcu un lai skatās kas tur īsti ir. Aizbraucu uz stradiņiem, pieņēma. Noņēma analīzes, veica usg vēdera dobumam un secināja ka labajā olnīcā ir cista ar tilpumu 750 ml. Izrakstija no slimnīcas un domaju droš paliek droš nomainīšu savu ierasto ginekoloģi (kura visu šo pusotru gadu teica ka viss ir labi), devot pie citas kura veicot usg apstiprināja ka tā tiešām ir milzīga cista. Lika nodot analīzes kuras bija nedaudz virs normas tapēc aizsūtija uz Latvijas Onkoloģijas Centru. Dotosies uz turieni arī sekoja daudz izmeklējumu gan datortomografija, gan magnetiska rezonanse un šobrīd jau nozīmēta operācija taču vel joprojam neviens nezin vai tas ir labdabigs vai ļaundabīgs. Sēžu un domāju, cik man ir šausmīgi bail no visa tā kas mani sagaida vel priekšā. Un cik vel tālu ir jānonāk ja cilvēks grib tikt galā ar sevi taču viņu mētā kā bumbiņu no vienas vietas uz otru sakot ka viss ir kārtība tikai japalieto antidepresanti...  Cik žēl ka manai meitiņai jau pus gadu nav kvalitatīvas mammas tikai cilvēks kurš katru dienu jūtas iztukšovs, vīlies un ļoti cerošs ka šis viss beigsies ar labu.