Par dzīvi, kas perfekta!

Es ļoti, ļoti ilgi domāju par to kāda ir sfēra, joma, virziens, kurā jūtos perfekcioniste! Un tad man drusciņ kā ar mietu pa galvu - mīļā, tu tak visu dzīvi plāno perfekti .. Nu labi, ne jau perfekti, bet man patīk, ja lietas notiek tā kā esmu tās ieplānojusi.

Jau no seniem laikiem atceros kā gribēju kļūt par ārstu. Gāju uz to mērķtiecīgi, reizēm uj kā gribējās padoties, bet te es esmu - ārste! Jaunībā ļoti patika doties uz ballītēm un priecāties par dzīvi, man pat bija pārliecība, ka jāiztrakojas jaunībā, tad negribēsies tad, kad būs ģimene - par šo nu spriest es varēšu pēc daudz, daudz gadiem! Gāja laiks un likumsakarīgi iepazinos ar vīru, apprecējāmies, nobāzējāmies,  iegādājāmies mitekli, plānojām bērniņu .. Nu viņu audzinam!!

Bet kāda tad ir šī stāsta morāle .. Kā jau visās ģimenēs, arī mūsējā bērns ienesa jaunas pārdomas, citu skatījumu. Es, protams, turpināšu plānot dzīvi, jo lielās lietas sākas galvā, bet ja nu dzīvei priekš mums ir kāds neplānots pavērsiens, uzņemsim to kā negaidītu ciemiņu, kas atnācis iemācīt nolikt malā tiekšanos pēc pārlieku liela perfekcionisma!