Pagriez dzīvi par 180 grādiem: Pārbaudām savu komforta zonu un varēšanu

07. Dec 2022, 00:00

Kad maini dzīvi un ierasto, ir tik daudz sfēras, kurās pārbaudi savu komforta zonu un savu “varēšanu”. Kad par labu ģimenei un bērniem biji izvēlējies pamest biznesu un sev sirdij tik tuvās lietas, nododoties ģimenei, bērnu audzināšanai, bet viss šis izjūk… Viss, kas palicis no biznesa un izlolotā sapņa, ir kastes ar preci pirtī un dažādas interjera lietas.

Ļoti daudziem radās jautājumi, kādēļ ViKrEm “pazuda”, jo tik strauji un veiksmīgi tas attīstījās. Tik daudzas ģimenes bija mūs iemīļojuši, tik daudzi šeit sarūpējuši īpašas dāvanas mazulīšiem ārpus Latvijas robežām. Man ViKrEm bija kā vēl viens bērns, kuru lolot un, kurš no manis, līdz ar to arī manas ģimenes, prasīja daudz laika un resursu. Un nolemjot par labu ceturtajam bērnam, nācās izvēlēties – bizness, vai ģimene. No sirds mēģināju atrast risinājumu – atrast cilvēku, kurš spēs to vadīt no sirds un darīs to godprātīgi, bet tas diemžēl neizdevās, pirmām kārtām jau cilvēki pie mums nāca manis dēļ, papļāpājot par tik daudz nozīmīgām lietām, kuras jaunajiem vecākiem noderīgas un tikai pēc tam nopērkot, ko skaistu un īpašu savam mazulītim. Daudzi teici – neesi Tu, nav pašas ViKrEm sirds. Tad telpu īpašnieks pacēla īres maksu trīs reizes, pie visa tā, cik ļoti milzīgas summas bijām ieguldījuši telpu remontā, no grausta pārvēršot skaistā veikalā, lai arī vienojāmies pavisam par ko citu. Un trešais izšķirošais faktors bija – negodprātība no darbinieku puses, neliekot ienākumus ViKrEm kasē, bet gan savā kabatā… Tā arī ViKrEm pazuda, cerot to uzturēt kā i-net veikalu. Taču bērni, ikdiena, vēlme tuvākajā laikā mainīt dzīvi… tas viss bija par daudz, lai prioritāti izvirzītu ViKrEm. Bet, lai “iedarbinātu” šo sava biznesa mehānismu atkal, ir nepieciešams gan laiks, gan finanses, gan arī pacietība, gan vēlme un sistēma. Zinot, kādi ir ieguvumi un, ko nākas upurēt, esot mazajam uzņēmējam Latvijā, Tu sāc domāt, vai tas ir to vērts. Vai nebijušie atvaļinājumi, darbs 24/7, neizslēgts telefons, konkurentu “uzbrukumi”, neredzētas dēla spēles, nepiedzīvoti Ziemassvētki, ir tā vērts, vai tomēr mierīgu ikdienu var iemainīt pret stabilitāti un mieru…

Un iedomājieties, ka esi visu savu dzīvi kāpis pa kāpnītēm uz augšu, strādājot gan par reklāmas daļas vadītāju, gan par izpilddirektoru, gan par vadītāju, gan sabiedrisko attiecību speciālisti, dažādu projektu vadītāju, sava uzņēmuma vadītāju un te pēkšņi esi mājsaimniece ar četriem bērniem un dažiem eiro kabatā. Kur iet, ko darīt? Protams, sakumā Tev viss šķiet rožaini – sūtīšu CV, tad izvēlēšos, kur strādāšu utt., bet Tu sūti CV, Tevi neuzaicina uz pārrunām, ja uzaicina, tad atalgojums ir niecīgs uz Tavu izdevumu fona un šis skaistais amats ir tikai nosaukums, kurš Tev nedod tādu atdevi, kā esi gaidījis. Tad sāc meklēt nevis amatu un to, kādu darbu Tu būtu spējīgs veikt un, kur būtu noderīgs, bet , kur iespēja nopelnīt vairāk, strādājot vairāk, strādājot tad, kad bērni guļ, vai brīvdienās… Atliek maiņu darbs un sevis izaicināšana, cik spēju, ko spēju un, kā spēju tikt galā ar apkārtējo nosodījumu un ņirgāšanos.

Atceros, kā viena sieviete man teica – Ko Tu te dari? Šī nav vieta Tev. Man būtu Tev jālūdz autogrāfs, nevis jāsūta tīrīt tualetes…. Jā, es pieņēmu darba piedāvājumu lielākajā degvielas uzpildes staciju tīklā, strādājot par parastu pārdevēju, strādājot naktīs, strādājot brīvdienās, strādājot papildus stundas, mēģinot savienot savu ikdienu, finanses un savu ģimeni – savas meitenes. Atceros, cik ļoti vecāki bija pret šo darbu, viņiem šķita, ka tas ir apkaunojums, cik ļoti bijušais vīrs priecājās un ņirgājās, saucot mani par hotdogu meistaru… Arī bērni, nereti kaunējās, ka mamma strādā degvielas uzpildes stacijā. Man bija nepieciešams laiks, lai es spētu ar šo sadzīvot, vairāk jau dēļ apkārtējo spiediena. Bet, ja mēs tā objektīvi paskatāmies – kāds darbs ir apkaunojošs, lai pabarotu ģimeni, nesēžot un nelūdzot palīdzību valstij, vai apkārtējiem? Jākaunas būtu tiem, kuri nespēj parūpēties par saviem bērniem un sevi, kuri izvēlas labāk sēdēt un gaidīt. Jākaunas būtu tēviem, kuri pēc šķiršanās uzskata, ka bērns ir pelnījis minimumu, kādu noteikusi valsts likumdošana, vai arī pasaka – bez daudz kā var iztikt… Var nevilkt kvalitatīvus, siltus ziemas apavus, bet par 20eiro nopirkt kādā lēto preču veikalā… tas nekas, ka kājas salst, jo ziema taču kaut kad beigsies… var iztikt bez piedalīšanās tirdziņā, jo tirdziņam jāsarūpē izejvielas… var nebraukt skolas ekskursijā… var neiet uz baseinu, var neapmeklēt mākslas skolu, bērni neslimo, nevar būt, ka zālēm tiek iztērēti 50+ eiro utt… Manuprāt, šīs ir tās lietas par ko jākaunas, nevis klientu apkalpošana degvielas uzpildes stacijā aiz kases, tualešu mazgāšana, plauktu tīrīšana, apkārtnes apkopšana… Strādājot šeit, ir satikti tik daudz un dažādi kolēģi, kuriem arī šis ir tikai viens no darbiem. Satiktas tik daudz unikālas sievietes un dzirdēti tik daudzi stāsti par to, kādēļ viņas ir konkrētā dienā, naktī, vai brīvdienā tieši šeit. Un nekaunas, vai “neiespringst” par to vispār, jo vēlme parūpēties par sevi, saviem bērniem, vecākiem, savu izglītību, vai veselību ir krietni lielāka un vēlme īstenot savus mērķus ir daudz augstāk.

Vienmēr es paturu prātā, ka viss, kas notiek, notiek tā, kā tam jānotiek. Ir jāpāriet visi nepieciešamie tiltiņi, lai nokļūtu tur, kur mums jānokļūst. Lai arī sākumā šķiet grūti, dažu brīdi rokas nolaižas un spēks trūkst, bet pēc laika Tu saproti, tā tam bija jānotiek, jo citādāk es nenokļūtu un nepiedzīvotu to, ko piedzīvoju, nepieaugtu tajās sfērās, kuras kardināli mainīja manu uztveri par dzīvi, lietām un cilvēkiem.

Pastāsti arī Tu savu stāstu, ko darīji, lai piepildītu savus sapņus, kā pārvarēji sevi un cīnījies ar apkārtējo “spiedienu”?