Pagriez dzīvi par 180 grādiem: Jaunās mājas pilsētā ar rītdienu

Līdz ar pārmaiņām privātajā dzīvē, nereti nākas mainīt arī dzīves vietu, un ne jau pārceļoties no Purvciema uz Ziepniekkalnu. Un tad, kad šī pārcelšanās ir tik kardināla, nākas saskarties ar kārtējiem pārbaudījumiem un izaicinājumiem. Kas ir tie galvenie iemesli, kādēļ par labu “iekrīt” konkrētās dzīvesvietas izvēle?

Tas noteikti katram ir savs, tādēļ arī šoreiz man talkā nāca plusu un mīnusu tabula, kuru es sev taisīju arī pieņemot lēmumu par šķiršanos. Mani ieguvumi pret maniem zaudējumiem finansiālā un emocionālā ziņā. Un, kas bija manu plusiņu un mīnusu sarakstā?

Nodzīvojot vairāk kā gadu vienai, arī pārdzīvojot ziemu Pierīgas mājā, sapratu, ka nākamo ziemu vēlos dzīvot komfortā, ka nākamo mācību gadu bērniem vēlos tur, kur ērti ar kājām izstaigāt, neesot atkarīgai ar izvadāšanu, kā arī vēlējos būt pēc iespējas tālāk no mazāko meitu tēva. Jo mūsu uzskati par bērnu audzināšanu kardināli atšķīrās, kā arī viņš nerespektēja mūsu privātumu, ierodoties mājā, kad vien vēlas, nosakot savus noteikumus, kas mūsu ikdienu padarīja sarežģītāku. Tā nu saku meklēt ss.com dzīvokļa piedāvājumus lielākajās Latvijas pilsētās, vienu brīdi apsvēru iespēju par pārcelšanos uz Dāniju pie lielā dēla, kādu brīdi domāju par pārcelšanos tuvāk vecākiem Gulbenes pusē. Bet tad apzinājos, ka tur ir grūtības ar darba vietām, dzīvokļiem, bērniem nav plašs nodarbību un izklaižu klāsts, kā arī ciemošanās pilsētā ar rītdienu vairāk kā pus gada garumā bija kļuvusi par ikdienu. Pierodot pie jūras rokas stiepiena attālumā, pierodot pie miera, pie ikdienas mierīgas baudīšanas. Tad nu sāku pētīt, ko Ventspils piedāvā bērniem, skolēniem un šī bija viena no retajām pilsētām, kur viss ir – skaista vasara ar bagātīgiem pasākumiem, sakopta vide, bērniem bezmaksas grandiozi rotaļlaukumi, izklaides iespējas, baseins, Olimpiskais centrs, mākslas skola, mūzikas skola, sporta skola. Ja vēlies baudīt kino, nav jābrauc uz Rīgu, vēlies SPA atpūtu, arī tā ērtā attālumā. Tā nu jau vasaras sākumā tika pieņemts lēmums par labu Ventspils pilsētai, kā mūsu jaunajām mājām. Šķietami pavisam pretējā Latvijas puse, ja salīdzinām ar dzimto novadu. Pavisam sveša vide, sveši cilvēki, bet miers un iespējas… ļoti iespējams, ka tieši svešums ir tas, kas mums visām nepieciešams, ar iespēju tiešām rakstīt mūsu nākotni tīrā, baltā lapā, ne meklējot tīru lapas stūrīti jau sarakstītā, saburzītā, nosmērētā… ja reiz ir iespēja pāršķirt tīru baltu lapu un to vēl ir kāds pulciņš, tas jāizmanto…

Tā nu sākās mūsu pirmās problēmas, jo gribēšana ir viens, bet realitāte pavisam kas cits. Uzsākām 3-4 istabu dzīvokļa meklējumus un visu vasaru tie bija bez rezultātiem. Izrādās kūrorta pilsētā dzīvokļi īrei ir deficīts, kur nu vēl lielas platības. Bet, ja kas parādās, tie ir 1-2istabu un cenas augstākas kā galvaspilsētā, vai arī izīrējam bez mājdzīvniekiem un bērniem. Parādiet man cilvēkus, kuri vēlēsies vismaz 3 istabu dzīvokli dzīvojot divatā. Visu vasaru katru dienu sēdēju ss.com un meklēju, ievietoju arī ziņu savā FB profilā, bet nekā. Ar katru dienu, tuvojoties 1.septembrim, izmisums bija kļuvis lielāks. Izmisums par dzīvesvietu mijās ar satraukumu par skolām, bērnudārzu, darbu un vēl augusta sākumā mums šis viss bija “tumša bilde”. Biju izpētījusi skolas, atsauksmes par tām, sapratusi, kur vēlos, lai meitenes mācītos, bet… kārtējais pārbaudījums arī šeit, jo skolās vienkārši vietu nav, neiet runa, ka vietu nav “prestižākās skolās”, vietu Centra skolās nav vispār, vienīgi krievu plūsmā ir iespējas…. Katru dienu cerēju, ka kāda no skolām pados ziņu un būs noticis brīnums. Katru dienu sevi centos mierināt, ka viss sakārtosies un nevar būt tā, ka neviena no sfērām nesakārtosies un to, ka viss, kas notiek, notiek tad, kad tam jānotiek….

 Tā mums dzīvoklis paradījās 25.augustā, ar steidzīgu mantu kravāšanu un pārvākšanos, 29.augustā notika brīnums un vietas 2.un 8.klasē parādījās arī skolā, kura bija netālu no dzīvokļa, bet 31.augustā saņēmu ziņu, ka mazākajai meitiņai ir vieta bērnudārzā, arī ērtā attālumā no dzīvesvietas. Kā, lai netic brīnumiem un tam, ka kāds vienmēr par mums ilgtermiņā rūpējas un mūs saudzē. Tā es arvien vairāk mācījos nesatraukties par lietām, ko nespējam mainīt. Vairs nesatraucos, kas būs ar māju, kurā nedzīvojam, vairs nesatraucos, ka darbs vēl arvien ir Rīgā, jo ticēju, ka viss šis, agri, vai vēlu sakārtosies un tas notiks tad, kad tam būs īstais laiks.

Jautāsiet, kā ir dzīvot pilsētā ar rītdienu? Ir skaisti un ērti, bet ir arī daudz nianses, jo katram novadam ir savas iezīmes, katrā novadā cilvēki ir citādāki. Bērni šeit jūtas ļoti labi, ļoti ātri iejutās skolās un bērnudārzā, skolotāji ļoti atsaucīgi un sirsnīgi. Kā man pašai sajūtas? Es neko nenožēloju, lai arī viss nav vienkārši un par šo jau nākamajā stāstā, kas būs kontekstā ar darbu un jaunām iespējām šajā sfērā, sadzīvojot ar kurzemniekiem.

Pastāsti arī Tu savu stāstu, ko darīji, lai piepildītu savus sapņus, kā pārvarēji sevi un cīnījies ar apkārtējo “spiedienu”?

Piedalies projektā arī TU, iedrošinot mainīt dzīvi, iedrošināt runāt par problēmām, par kurām ikdienā nerunā!

Dalīties ar savu stāstu vari Māmiņu Kluba portāla komentāros, gan Facebook un Instagram.

Kā iesūtīt rakstu?

• caur podziņu pie sava profila PIEVIENOT RAKSTU iesūti savu blogu
• Izvēlies sadaļu Sievietēm un tagus Pagriez-dzīvi-par-180-grādiem
• kad viss izdarīts, jāspiež vien SAGLABĀT, un stāstiņš ieceļos portālā!

Anonīmi savus stāstus vari sūtīt arī uz indra@maminuklubs.lv.