Nr.22: Laimes mirkļu ķeršana

30. Jan 2017, 19:45

Šonedēļ - Laimes mirkļu ķeršana! Svarīgākais, ko paņēmu sev no šīs nedēļas uzdevuma - ne tikai ķert tā formāli tos laimes mirkļus (ķeksīša pēc, jo to jau esmu gadiem atstrādājusi), bet mēģināt izjust, sajust un izbaudīt šos laimes mirkļus tā no sirds, šeit un tagad!

Tad nu metos iekšā ikdienā un ļāvos visas nedēļas garumā notvert sevī laimes sajūtu.

Jo vecāka kļūstu, jo vairāk izbaudu procesu kā tādu, it visā. Un šī nedēļa man patika. Ļāvos ikdienai, baudīju laiku un telpu un vēlreiz apstiprinājās jau sen pierādīts fakts, ka laimīgiem cilvēkiem labo mirkļu nav vairāk, viņi vienkārši no mazajām laimītēm gūst vairāk prieka. Un galu galā, šīs mazās laimītes ilgtermiņā arī izveido to lielo laimes izjūtu. Kā jau iepriekšējā nedēļā rakstīju, tikai tad, kad mēs pašas atveramies un ļaujamies sajust sevī laimi, novērtējam to un pateicamies par mūsu ikdienu, tikai tad varam no sirds izbaudīt, cik daudz mums ir dots! Laimes izjūta nevar rasties ārpusē, tā lielā mērā veidojas tieši mūsu iekšējā pasaulē. Tad nu nesteidzos notikumiem pa priekšu, izdzīvoju katru dienu visas nedēļas garumā, jo, ja nu tieši šodien mani pārņem tā nedēļas laimīgākā sajūta? :D

Ko atklāju?

Liels prieks un laimes sajūta mani pārņēma ikdienā darbojoties ar vairākiem desmitiem mazo ķiparu un viņu vecākiem, tas gandarījums par nodarbībām, kas izdevušās, par labiem vārdiem, novērtējumu, par interesantām diskusijām un radošām idejām. Tā sajūta, ka ar savu pieredzi varu iedvesmot citus, ir laimes mirkļa cienīga.

Ļoti bieži nākas dzirdēt jautājumu – Kā jūs tiekat galā? Esmu daaaaaudz ko mācījusies, strādājusi ar sevi tā, ka maz neliekas. Bērni, un pie tam, ja viņi ir vairāki, tas jau ir vienkārši dzīvesveids, nav termina tikt-netikt, ir vienkārši jātiek un viss. Loģiski, ka mūsu dienas ritms – pamatdarbs pašiem, b/d (labi, ka viens, bet x2 :D ), skolas (3 dažādas), Mūzikas skola, Solo stundas, Flautas spēle, Baleta nodarbības, Angļu valodas studija, Šaha nodarbības, Peldēšanas nodarbības, Koris, koncerti, mājas darbi un pasākumi utt..utjp..- ir gana spraigs un daudzveidīgs. Ja to neuztver kā slogu, bet vienkārši kā dzīvesveidu, par izaicinājumu, pārbaudījumu mūsu varēšanai, tad ikreiz, kad diena un nu jau atkal kārtējais mēnesis noslēdzies ar plusiem (sirdī un makā ar'), tas sniedz neizsakāmu, vispārēju laimes sajūtu. Tā jau ir tā mūsu dzīve! Ja neiespringst par to, kas nav, bet ļaujās dzīvei un priecājas par to, kas ir, tas daudz ko atvieglo. Reizēm, kad paskatos atpakaļ, man rodas sajūta, ka, jā, esmu apveltīta ar kaut ko pārcilvēcīgu, bet nav jau baigo alternatīvu. Man vajag to iekšējo harmoniju sevī un ārējo ap sevi arī, vienreiz tak' tikai dzīvojam, tad nu daru visu iespējamo un neiespējamo, lai tā būtu.

Kas tad nosaka ģimenes iekšējo sajūtu? Mēs! Ja mammas ir apmierinātas, harmonijā ar sevi, laimīgas, tad pārējie ģimenē tīri organiski pavelkās līdzi. Ja mamma būs stresu kamols, ērcīga un pūcīga, tad zāģēs viens otru visi, sākot jau ar pašu mammu vai ar tikko dzimušu bēbi, beidzot ar vīru.

Un nepārprotiet, absolūti ar to nedomāju, ka "apmierinātas, harmonijā ar sevi, laimīgas" ir sinonīms "visu laiku smaidīt un priecāties". Tas, tieši pretēji, nozīmē, ka mums nav visu laiku jāsmaida un citiem "jākalpo" (diez vai tas vispār var sniegt baigo harmoniju un apmierinājumu, ja nav atgriezeniskā saite no apkārtējiem). Ģimene, tas ir komandas darbs. Mēs čubinam, mūs čubina, kopā čubināmies utt.. Viss ir viens otram pakārtots un visa pamatā, jāatrod to kopsaucēju, lai visiem būtu labi. Un, kad izdevies šo kopsaucēju atrast – tad laimes mirkļi garantēti. Sajutos tiešām laimīga izbaudot šo ģimenes komandas darbu arī šonedēļ. Piemēram, piektdien, saņemot zvanu no dēla, ka gar Mūzikas skolu klejojot agresīvs suns, kas sabiedējis abus ar māsu un vēl dažus gājējus, bet viņš nav kritis panikā, izsaucis atbildīgos dienestus, noziņojis informāciju un nu arī citiem bērniem, nākot mājās no Mūzikas skolas, būšot drošāk. Šo dēla spēju rīkoties atbildīgās situācijās ļoti novērtēju.

Laimes mirkļi nav tikai priekos, secināju, ka laimīga varu sajusties arī tad, kad jūtos pavisam draņķīgi. Otrdienas vakarā pēc atraktīvas darba dienas, bērnu pulciņiem un kārtējās veikalošanās, sajutos fiziski tik slikti, migrēna tāda, ka deniņos varētu ieskrūvēt skrūvgriezi (sen nebija nekas tāds bijis). Sapratu, ka vienīgā alternatīva ir sadzerties zāles un mēģināt pagulēt. Tad nu pēc stundas miega, lēnām sāku saklausīt skaņas aiz durvīm.. vīrs ar meitenēm cītīgi darbojas virtuvē un top mūsu izplānotā Frikadeļu zupa! Kamēr meitenes rullē frikadeles, vīrs kapā, griež un rīvē, vāra visi kopā vakariņas. Ar visu migrēnu sajutos tik laimīga! Es varu un drīkstu sagurt un atpūsties, bez manis nekas neapstāsies, viss notiek! Līdzīgi ceturtdien, kad nakts vidū piecēlos no baisa sapņa (tie man tiešām, nez' kapēc, tādi reāli un krāsaini) un secināju, esmu atpakaļ realitātē, nekas no sapnī redzētā nav noticis, manī ieplūda tāds neizsakāms miers un laimes sajūta..

Šīs nedēļas papildus modrībai – viena meita „atklāja vemšanas sezonu” un kopš piektdienas izbaudu slimības lapas priekšrocības, 2 stundas slimnīcas uzņemšanas nodaļā un šodien mums mājās ir pirmo reizi, kopš vispār esmu mammas statusā, bērns ar ģipsi! Bet, laime tajā, ka tā ir kreisā roka un trauma varēja būt daudz lielāka (tāds, lūk, rezultāts baseina apmeklējumam un lielajai sajūsmai mani ieaugot, atbraucam pakaļ). Atkal būs ko plānot un menedžēt, kā šīs 4-6 nedēļas organizēt ikdienu, rēķinoties ar ģipsi.

Tam visam vēl pa vidu – mūsu pirmklasnieces īsziņa skolas starpbrīdī: „Mammu, es tevi mīlu!”; rosīgās brīvdienas, kad bērnu istabās realizējām pārvērtības un istabas dizains atkal nedaudz paaudzies līdzi bērniem (par ko visi priecīgi murrāja vēl šodien); materiālu papildinājums manām radošajām idejām un mūza/iedvesma, kas mani rosinājusi jauniem, interesantiem darbiem (1.5 mm tamboradatas izskatā :D , pirmo reizi, tā apzināti, knibinos ap tik smalku tamboradatu); tas mazais prieks, kad krāsns iekuras ar pirmo kurināšanas reizi un tu tupi, kā maza meitene, blakus un vēro, kā aiz stikla liesma dejo savu deju (jo sajūta tāda, ja novērsīšos, varbūt neaizdegsies :D ); „smūtija” aparāts un dažādi kokteilīši (ilgi kārojās, tad nu vienreiz, neraksturīgi mums, salīmējām tās Maximas uzlīmes un realizējām šo ambrāžu :D ); pavasaris (mūsu acu priekšā nedēļas laikā izplaukušās narcises) un orhideju „sprādziens” uz palodzes; meitas vārda diena un tas bērna prieks, kad kopā dodamies pirkt torti; kārtīgs putenis ārā (lai cik dīvaini nebūtu, es šogad tiešām esmu sākusi iemīlēt ziemu), kas atkal visu zemi ietērpis baltu..

Tādi mazie mirkļi ikdienā padara manu dzīvi tieši šai mirklī tik burvīgu un, galvenais, ja mēs vēlamies tos saskatīt un ļaujamies tiem, tad tie mazie laimes mirkļi ir tik’ daudz! Izbaudām!