Labvakar. Par šo brīdi domāju jau kopš brīža, kad pirmdienā izlasīju uzdevumu. Domāju, nu tik būs, nu tik rakstīšu, bet nekā. Meitiņai bronhīts, darbā darāmā vairāk kā var aptvert un tas brīdis, starp rītu un vakaru, vienkārši pagaist rūpēs par mīļajiem. Arī nedēļas uzdevums šķita viegli izpildāms, līdz apjautu, ka ir svētdienas rīts un laika vairs nav. Nedz bija iegādātas biļetes uz teātri, nedz akvaparku, par operu nemaz nerunājot.

      Mums pietrūkst intīmo brīžu, jo darbs, mājas, veselība un bērns, paņem praktiski visu enerģiju. Arvien biežāk attopos, nakts vidū, meitas istabā uz grīdas, jo viņu mierinot esmu aizmigusi pati. Vai arī no rīta pamostos viena gultā, jo vīrs ir pārņēmis stafeti un silda vietu pie meitas gultiņas. Mazajai princesei parīt paliek divi gadiņi un nav pat bijis laika saplānot ballīti.

      Taču tas arī viss, nav vairs nekā par ko sūdzēties, jo esam vnk sapratuši, ka šis ir tāds posms dzīvē un labākais, ko varam darīt, ir vienam otru atbalstīt un nepadoties.

      Kad ieminējos vīram par vēlmju kalendāru, gaidīju listi, kura sastāv tikai no tēmas seks, bet atbilde mani patīkami pārsteidza. Pirmais, par ko viņš ieminējās,  ir otrs bērniņš, kuru plānojām kopš brīža, kad piedzima Madara. Šobrīd, kad esmu atsākusi stādāt, šis uz kādu gadiņu atceļās, jo gribās pierādīt sevi darba tirgū. Otrais plānā noteikti ir ceļojums. To arī ļoti gribam abi, taču atšķirās vēlmes. Es vēlos ceļot kopā ar bērnu un uz ziemeļiem,  jo tas man šķiet drošāk, bet viņš uz siltajām zemēm un divatā. Treškārt gribētu vēlvienu kopīgu kredītu :D Jaunu mašīnu! Šo visu varētu sastrādāt tuvāko piecu gadu laikā. Es kaut kur lasīju, ka cilvēks vnk zin savu dzīvi šajā termiņā un viegli var to paredzēt, es piekrītu.

      Mēs piedzīvojām jauku brīvdienu, jo apņēmāmies to pavadīt bez interneta. Telefonos atstājām vien zvanīšanas funkciju. Šo mēs noteikti ievērosim biežāk, jo diena izvērtās pavisam jauka. Daudz spēlējāmies ar meitiņu, vīrs sarakstīja vārdus jaunajām dziesmām. Kamēr meitiņa čučēja diendusu, es trīs reizes vīram zaudēju dambretē. Beidzot atradās laiks pielkt jau 2015. gadā iegādātos plauktiņus un dzīvoklis arī spīd un laistās. Tieši to visu mums ik dienas atņem internets. Vakarā nosvinējām dienu, kurā runājām daudz vairāk kā citās, ar vakariņām restorānā KUKBUK (šis bija darīts, taču sen).

      Grūtākais bija noskaidrot restorāna darba laiku bez interneta. Visā visumā, paldies par uzdevumu, jo tas ļāva apstāties un padomāt, vēl vairāk priecāties par būšanu ģimenē un vienam par otra sabiedrību.

bildes radījis viņš: www.druvoart.com