Mūsu sabiedrība

Es nebūšu, iespējams, tipiskais latvietis, kurš teiks - viss ir slikti! Cilvēki nesmaida, nav lapni un ir nepieklājīgi. Tas varbūt tādēļ, ka es pati necenšos visur doties ar drūmu sejas izteiksmi un asfaltā iedurtu degunu, lai tik pasarg Dies’ kāds kaut ko nepajautā. Patiesībā man visai  bieži ceļā gadās laipni un izpalīdzīgi cikvēki, jo sevišķi, ja runājam par pastaigām ar ratiem.

Situācijas,kad autovadītāji palaiž pat tur,kur viņiem tas nebūtu jādara - nav retums. Turklāt es šādās situācijās nebūt neesmu bijusi steidzīga, patiesībā ir bijušas reizes,kad pāriet ielu palaiž vienīgā automašīna krustojumā. Tāpat uznest ratus pa trepēm vai pārcelt pāri šķērslim nav jāskrien un jālūdz - cilvēki paši piesteidzas - uznes un vel atver visas durvis, un novēl jauku dienu. Amizantākais ir tas, ka palīgā steidz pat Āgenskalna izpalīdzīgie bezpajumtnieki,kas ieraugot mani ar ratiem skrien vērt durvis un vēlas ķerties pie ratu uznešanas - tad gan piepūšu vaigus un droši apgalvoju,ka tikšu galā pati,jo neesmu pārliecināta par viņa promiļu daudzumu asinīs. Bet par ko tas liecina - ne vienmēr izglītība vai statuss ir būtisks,lai būtu vienkārši cilvēcīgs!

 

Tomēr,lai viss neizskatītos tik rožaini - jāsaka,ka ikdienā sastopos arī ar visai dīvaini domājošiem ļautiņiem. Piemēram, autovadītāji,kas novietojuši savu auto perpendikulāri uz ietves, to pilnībā aizšķērsojot, kas nozīmē,ka man ar ratiem ir jāpārvietojas pa brauktuvi. Visbiežāk šie steidzīgie vai varbūt taupīgie šoferīši šādi rīkojas Stradiņu slimnīcas apkārtnē. Patiesībā šādiem gadījumiem,apsveru iegādāties piezīmju blociņu un atstāt “sisrsnīgas” zīmītes logos,lai cilvēki aizdomājas,ka šādi ne vien pārkāpj noteikumus,bet arī apdraud apkārtējos. Līdzīgs stāsts ir arī par autovadītājiem,kas uzskata,ka noparkoties krustojumā,kur ir samazaināts apmales augstums, lai krustojumu viegli var šķērsot arī ar ratiem, ir normāli. 

Laiku pa laikam ceļi krustojas ar sevišķi kolorītiem cilvēkiem. Piemēram - ar ratiem pastaigas solī eju pa ietvi,kura diemžēl ir ne vairāk, ne mazāk kā ratiņu platumā. Pretim traucas “dāma”uz velosipēda un uzstājīgi zvana savu griezīgo zvaniņu, acīmredzami signalizējot,lai es eju malā. Interesanti vai viņa bija nolēmusi,ka man jāmetas uz brauktuves vai arī mīksi jāieguļ krūmos? Un kad pajautāju,kur lai es viņas prāt palieku - nemaz neatkārtošu, kādiem vārdiem viņa mani atļāvās nolamāt. Nezinu, kur bija problēma - bailes, ka lielās pašmasas dēļ nepagūs nobremzēt vai tomēr pārāk maza masa galvas smadzeņu daļā.

Vai arī situācija,kad sēdi parkā uz soliņa un bērns ratos BEIDZOT ir aizmidzis un blakus apsēžas “dāma”, lai pilnā balsī parunātu pa telefonu - tāda sajūta,ka viņa vēlējās to cilvēku otrā Rīgas malā sakliegt no parka soliņa,nevis sazvanīt. Kad, nikni paskatoties viņas virzienā un pasakot, ka šādi rīkoties nav jauki, devos prom - viņa uz mani paskatījās tā, it kā es viņai par šo aizvainojumu būtu parādā vismaz miljonu.