Mūsu ceļš pretī jaunai dzīvei!

   Sveikas mammas! Es zinu, ka daudzas domā un viņām interesē, kur ir aizvedis man ceļš. Ceļš, ko eju kopā ar save dēliņu, bez tēva, kas izvēlējies brīvu, vecpuiša dzīvi. Varu nedaudz pastāstīt, jo palēnām, lietas virzās uz priekšu yn nekas vairs nav tā, kā tas bija.

   Jau iepriekšējā rakstā minēju, ka bērna tēvs, pēc bērniņa dzimšanas, vairs neinteresējās par mums. Uzzināju par sānsoļiem, meliem un tā tàlāk, un uz karstām pēdām, sakrāmēju mantas un aizgāju. Cilvēks pavisam nenopietns, mēģināja noliegt savu vainu, kaut tika pieķerts nozieguma vietā. Tas, patiesībā, man sāp vismazāk.

   Kas ie tas, kas man iegrauza? Kā, visus šos mēnešus, kopš esam šķirti, tu neesi bijis spējīgs atbraukt pie sava mazā dēliņa. Lūk, kas ir cūcības augstākā pakāpe. Ir atrakstijis 3 x sms ar tektu - kā iet xxxxxxx! Es visu kārtoju caur bāriņtiesu, kur viņš, kā izrādās, ir jau pazīstams cilvēks. Šķiet, ka dzīve bija sagriezusies tik ļoti kājām gaisā, ka tikai tagad sàku saprast, kas un kā notiek. Uz bāriņtiesu neierodas, velkot garumā lietas.. bet nu vairs neko - viss notiek bez vina klātbūtnes. 

   Gribat zinàt ko es iesāku ar viņa draudiem, ka atteiksies no bērna? Elemnetāri. Devu piekrišanu. Man nevajag negribîgi dotus un nolādētus 100 eiro, kas ieripos mana bērna budžetā. Man tas vienkārši nav nepieciešams, visu varu nodrošināt pati. Patiesībā, tàlākās lietas es vairs nekārtoju caur bāriņtiesu, taču, lieliskās bāriņtiesas meitenes, man ieteica labāko variantu - pie notāra apstiprināta vienošanās. Viss ir oficiāli un ar juridisku spēku! Bērna tēvs paliek dzimšanas apliecībā, bet nav tiesīgs ne paņemt, ne satikt ne ko bez manas piekrišanas. Man paliek 100% aprūpes tiesības. 

   Zinu, ka saudzas teiks, ka vajadzēja to lopu sniegt alimentos, bet zinat? Man ir vieglāk gulēt, eslpot un bez bailēm dzīvot tālāk, ka nākotnē, viņš varēs pieprasīt, lai tagad mans dēls uztur viņu un maksā uzturlīdzekļus viņam, jo viņs tak to darīja! Patiesi sakot, esmu laimîga ka viss ir tā, kā ir tagad, jo viss notiek uz labu. Viss nokārtojas. Viss būs labi! 

   Par viņu es arī daudz dzirdu, un uzzinu, taču viņš dzīvē netiecas uz augšu. Ar viņa pašreizējo dzīvesveidu, ar ko tik ļoti lepojas, viņš tuvākajā laikā, varētu nonākt ”sts“ centrà. (Tas tā, nedaudz ar humoru)! Un ziniet vēl ko? Kad teicu, ka piedāvāju viņam variantu par atteikšanos, ja tik ļoti to grib, tad pat neapdomājoties piekrita! Smieklîgi, vai ne? Lielais tēvs, kas neizsakāmi gaidīja savu dēlu piedzimstam! 

   Vismaz otro reizi, uz tā paša grābekļa neuzkāpšu. Viss, ko esmu piedzīvojusi pēdējo mēnešu laikā, mani ir novedis tālu. Šķita, ka nervu sabrukums min uz papēžiem, bet tad, tu sapurini sevi, paskaties uz mazo sirsniņu, kas smiedamies uzsauc “mamma” un čāpo pie tevis, un saproti, ka lūk, kur tava dzīves lielākā jēga! Lūk ir cilvēks, kura dēļ tev jāsaņemas un jādzīvo tādu dzīvi, kāda būs labāka priekš viņa. 

   Es zinu, ka ir tik daudz māmiņu, kas tam gājušas cauri. Musu lielākais atbalsts, ir mūsu bērni! Un viss būs labi, agrāk vai vēlāk, bet būs. Šajā periodā, ar mani ir noticis tik daudz, cik nebija noticis nekad vēl, bet es to pārdzīvoju, izdzīvoju un pieņēmu! Laiks saņemties, uzvilkt kroni un doties tālāk, jo tu nepaliec zaudētājos. Zaudētājos paliek tas, kas ir palicis viens, un bez ģimenes! :) Esmu gatava būt liels atbalsts tām mammām, kuras iet cauri līdzīgās situācijās. Es zinu, cik grūti ir tam iet cauri vienam!