Matiem plīvojot

Gribu padalīties ar kolosālu bezmaksas pasākumu visai ģimenei. Jāpiebilst gan, ka bezmaksas tas ir cilvēkiem, kam jau ir  velosipēdi. Pārējiem tie būtu jāiznomā, bet, ticiet, noteikti ir vērts.

No 30.aprīļa Rīgā noris velo nedēļa, kuras ietvaros ļaudīm, kam tuva pārvietošanās ar velosipēdiem, iespējams iesaistīties dažādās aktivitātēs. Tuvāka informācija iegūstama šeit http://rigasvelonedela.lv/?cat=program. 

Pagaidām esam uzspējuši piedalīties velopasakas rakstīšanā. Kas tā tāda? Super aizraujoša velo orientēšanās pa  diviem dažādiem maršrutiem, kur viens atrodas Daugavas labajā, bet otrs-kreisajā krastā. 

Viss iesākās ar to, ka mājās iepriekšējā vakarā telefonā sabildēju kartes posmus, kur paslēptas "pastkastītes" ar vārdiem. Izmantoju maps.google. Pārdaugavā tādas bija 7. Biju izrēķinājusi, ka kopumā, ieskaitot ceļu no un uz mājām, nobrauksim 22 km. Realitātes gan bija cita:)

No rīta paēdām sātīgo auzu pārslu biezputru, salikām kastītē līdzi rupjmaizi ar sieru, daudz ūdens un našķim no meitas vārda dienas pāri palikušu kūkas gabaliņu. Kabatā telefons un bankas karte, kas lieti noderēja. Vēl ieliku papildu drēbju kārtu mazajai princesei, kas arī lieti noderēja:)

No mājām lidz vietai, kur bijām izdomājuši atrast pirmo pastkastīti, jānobrauc apmēram 3,5 km. Sajūtas diezgan satraucošas. Iepriekš nebijām piedalījušies tādā spēlē. Vidējais bērns, tuvojoties mērķim, kura virzienu skaļā balsī no aizmugures visu laiku regulēju, sāka braukt aizvien ātāk. Jutu, ka interese aug augumā. Pirmo slēpni atradām dikti ātri. Kā pielocījāmies, tā ieraudzījām meklēto.

Visinteresantākais, ka azarts tikai pieņēmās spēkā, bija vēlme braukt pēc iespējas ātrāk tālāk, taču tā kā mūsu grupā arī divarpus gadu veca dalībniece, jārēķinās arī ar viņas vēlmēm. Tā nu piestājām pie Māras dīķa, lai paspēlētos rotaļu laukumā, pabarotu pīles. Bet pārējiem sajūta, ka zeme deg zem kājām:)

Beidzot varējām doties uz nākamo punktu, kur gan ilgi bijām pastkastītes meklējumos. Jau paspējām nodomāt, ka kāds ļaundaris vienkārši ļauni pajokojis, to aizmetot vai tmldz.,  kad tomēr pamanīju kāroto lietiņu. Nu re, 2 vārdi jau rokā!

Dodotieties uz Ķīpsalu, kur mūs gaidīja trešais slēpnis, uz pusstundu burtiski iesprūdām, jo iela bija nobloķēta par godu tūkstošiem motociklistu. Neko darīt, arī viņiem savi svētki! Stāvējām un priecājāmies par dažādajiem braucamajiem, par viņu tērpiem, karogiem utt. Puika jau izdomāja, kādu pārvietošanās līdzekli  gribētu nākotnē sev.

Tā mazpamazām, pārvarot lielākus un mazākus attālumus, braucot pa pavisam maziņām ieliņām, braucot pa Rīgas skaļākajām ielām, atrodot vietas, kurās iepriekš nav būts, baudot tikko uzziedējušo plūmju koku reibinošo smaržu, pa ceļam salasot koši dzeltenās pienenes, kas nu zied kā trakas, veiksmīgi savācām piecus vārdus un priecīgi devāmies uz pēdējo posmu Gandrs veikalā Kalnciema ielā. Jau sākām pie dēlīša spraust klāt savākto teikumu, kad apjēdzu, ka viens trūkst, jo vienkārši pat nebiju to iekļāvusi maršrutā.

Neko darīt, bērni saņēmās spēku un gribu, un devāmies kaujā pēc pēdējā vārda. Atrast vietu atradām, bet pastkastīte šoreiz rokās nedevās. Tā kā man ir bail no augstuma, es augšā vispār nerāpos, bet puika, uzkāpis neko neatrada. Nomeklējāmies dikti ilgi, bet tad atmetām ar roku, sak, rīts gudrāks par vakaru. 

Atgriežoties mājās, endomondo telefonā rādīja nobrauktus nepilnus 34 km. Super!

It kā jau nebraucu garā pārbraucienā pimo reizi, taču šoreiz biju paķērusi līdzi mazliet par maz ēdamā, tāpēc nopriecājos, ka līdzi bija bankas karte. Tāpat piemirsušās bija mitrās salvetes, kas tomēr noder, dodoties ceļā ar maziem bērniem.

Taču kopumā brauciens bija ļoooti izdevies! Arī mazā aizmugurē nebija piekususi, jo mēs ik pa laikam ļāvām kāpt laukā kādā parkā un izstaigāties, paplūkt puķītes utt. Vienu reizi viņai arī izdevās saldi pačučēt. 

Bet tā kā neatrastais vārds mieru nelika, sociālajā tīklā sazinājos ar citiem pasakas rakstītājiem un noskaidroju, kur tas bija noslēpts. Nākamajā dienā uz mūsu neiekaroto virsotni ņēmām līdi tēti, lai viņam tiek tas gods būt drosmīgajam un varenajam, kas kāpj augšā pēc pēdējā vārda:)

Un tad jau pats saldākais brīdis, kad varējām savu izveidoto teikumu svinīgi piespraust pie Gandrs teritorijā esošā dēļa. Juhūuuuuuuu, labs darbs, kas padarīts!

Bērniem ļoti patika! Noteikti iesaku no sirds arī jums šajā pasakas rakstīšanā piedalīties. Savukārt es esmu jau sagatavojusies labajam krastam. To brauksim iekarot Valsts svētkos.

Lai mums visiem vējoti izbraucieni kopā ar saviem mīļajiem!