Mans aizvadītais - tik raibs un straujš

Katru gadu Jaunajā gadā mēs sev ko solām, apsolām, apņemamies mainīties, mainīt sevi, ikdienu. Sagaidot 2018.gadu zināju, ka zem sirds mums jau ir mūsu mazulītis, uz to brīdi pavisam maziņš, dažas nedēļas liels. Jau tad apzinājos, ka 2018.gads nebūs viegls, bet apņēmos visu sakārtot, salikt pa plauktiņiem, lai jau jūnijā spētu doties pelnītā atpūtā, veltot vairāk laika sev, lielajiem bērniem, gatavoties dēla 9.klases izlaidumam un krāt spēkus mazulim.

Tagad, atskatoties uz foto telefonā, saprotu, cik daudz no "apņemtā" nav paveikts, bet izdarīts daudz kas cits. Zinu, ka apņemoties ko paveikt, nav jāgaida 1.janvāris, bet jādara tad, kad jādara. To zinu, taču šī modernā apņemšanās "tautā" ir tik iemīļota, ka neviļus nākas to darīt arī man. Vai nožēloju? Centīšos uz 2019.gadu 1.janvārī neko neapņemties, bet censties uzrakstīt plānu Jaunajam gadam un virzīties soli pa solītim uz priekšu, uz augšu dažādās jomās un pirmais, ko ļoti, ļoti vēlētos - iemācīties saprasties, iemācīties sadzīvot ar saviem mīļajiem, mazāk strīdēties, mazāk bļaustīties. Jā, arī mēs ģimenē strīdamies, bļaustāmies. Sanāk, ticiet, vai ne, bet mums tā notiek, lai arī daudziem no malas liekas, ka esmu supermamma un brīnās, kā ar to visu tieku galā un saglabāju mieru. Teikšu godīgi - netieku, tādēļ šo es ļoti vēlētos 2019.gadā mācīties, pamazām mācīties saprasties - saprast abus savus pusaudžus, saprast, ka mūsdienās bērni ir pavisam savādāki, nekā viņu vecumā bijām mēs.

Aizvadītais gads mūsu ģimenē bija jaunākās atvasītes gaidās, lielā dēla gatavībai vidusskolai, ģimenes salidojuma gaidās un uzņēmuma paplašināšana. 12 mēneši šim visam ir bijuši "par īsu" un apsolītais nesakrīt ar realitāti. Tik ļoti vēlējos "piebremzēt", veltīt laiku tikai ģimenei, bet uzņēmums ir kā vēl vien bērns, kurš prasa laiku, uzmanību, rūpes un mīlestību. To es nebiju ņēmusi vērā, likās, ka spēšu to nodot kolēģu rokās, bet nē, līdz ar to nācās savas milzum apņemšanās "pārapņemties". Nesanāca man pilnībā laiku veltīt ģimenei, bet samazināju laiku, kad esmu darbā. Komandējumus plānoju retāk, kopīgās ģimenes atpūtas, izbraukumus - biežāk. 

Dēla izlaidums bija viens no spilgtākajiem brīžiem aizvadītajā gadā. Šķita, ka viņš vienmēr man būs mans mazais dēliņš, bet nu 9.klase pabeigta un pabeigta ar ļoti labām sekmēm, spējot apvienot ar profesionālo sportu un florbolā izcīnot 2017./2018.gada sezonā U16 grupā čempiona titulu. Es biju uz 90% spēlēm viņam līdzās, jo zinu, cik ļoti viņam tas ir svarīgi, iepriekšējos gadus man tie bija tikai 60%. Izlaidumā biju vecāku pulciņā, kuri domāja par dāvanām bērniem, skolotājiem, par ballīti. 

Šajā vasarā lielāko daļu vasaras, pavadījām kopā ar meitenēm, jo dēls daļu vasaras pavadīja ārpus Latvijas gan mēģinot iejusties darba ņēmēja lomā, gan arī atpūšoties ar tēti un vecvecākiem, kurus skolas laikā redz ļoti reti.

Dēlam 16gadu dzimšanas diena - to viņš nosvinēja tā, kā vēlējās, lai arī veselības un drošības apsvērumu dēļ pati tajā nepiedalījos. Viņam bija īsta pusaudžu ballīte viesunamā ar nakšņošanu, pirti, kublu. Jautāsiet nekas īpašs - esmu no tām mammām, kurām grūti palaist un ļauties. Vēlos visu kontrolēt, bet nu lēnām mācos, mācos būt mamma arī lielam bērnam. Dzīves laikā mēs tik daudz mācāmies un šo es arī vēlētos vēl macīties nākamajā gadā, spējot atrast šo robežu starp uzticēšanu, stingrību un kontroli. 

Sirdssiltums satiekoties ar savējiem. Arī aizvadītos Līgo svētkus bijām kopā ar lielo ģimeni - vecāmiņu, brālēniem-māsīcām, tantēm, onkuļiem un tās bija tik fantastiskas emocijas. Bērni satika brālēnus-māsīcas. Otrās pakāpes brālēnus-māsīcas no tuvām un tālām zemēm, ietērpjoties latviskos tautas tērpos un tas nekas, ka ikdiena viņiem rit angļu, vācu, vai norvēģu valodās.

Aizvadītais gads man bijis arī ar kādu ļoti sapīgu zaudējumu - cīņu ar vēzi zaudēja mana ļoti laba vidusskolas laika draudzene. Šis atkal lika man vēlreiz pārdomāt un izvertēt to, cik ļoti trausla ir mūsu katra dzīvība un, cik ļoti man ir paveicies, ka man vēzis nav progresējis. Atceros, kā šo ziņu saņemu telefonā, es sēdēju mašīnā pie stūres milzīgā sastrēgumā, sēdēju pie stūres un asaras bira pašas no sevis. Dēls jautāja:"Mammu, mammu, kas ir noticis?"Kad pateicu, ka mūsu "Ponkas" vairs nav ( tā mēs viņu skolas laikā saucām), viņš atbildēja:"...bet dzīvē tā notiek, lūdzu, neraudi, es nevaru noskatīties, kā Tu raudi."

Šim es ilgi nevarēju tikt pāri, taču vieglāk palika, kad atvadījāmies no viņas kapos. Viņa nomira Anglijā, līdz ar to, bija jāpaiet laikam, lai viņas pelnus varētu atgādāt dzimtenē.

Vasaras beigās, īsi pirms skolas laika sākuma, sagaidījām savu mazāko māsiņu, lai arī gaidību laikā visiem bija sajūtas, ka būs dēliņš. Šoreiz ķeizargrieziens bija ļoti sāpīgs un atlabšana ilga, bet tāds prieks, ka slimnīcā ar mums kopā operācijas laikā bija mans vīrs, kā arī man ļoti tuvs cilvēks, ar kuru mums ceļi krustojās viņas vīra pēdējos gados, kad kopīgi vācam līdzekļus, lai šīs burvīgās sievietes vīrs dzīvotu. Diemžēl, viņš aizgāja. Es biju tik aizkustināta, ka Dina pateica, ka viņa būs man līdzās, jo personālam esot teikusi, ka tiklīdz mani ved uz operāciju zāli, lai viņai padod ziņu. Kārtējo reiz pārliecinājos, lai arī cik grūti apstākļi būtu, tie saved kopā īstos cilvēkus un tos, ar kuriem mums vajag būt līdzās.

Tā nu Dina bija pirmā, kura mūs ar vīru apsveica ar trejmeitiņām. Man acīs bija asaras, prieka asaras.

Priecajos, ka 2018.gadā pavadīju vairāk laika ar meitenēm. Pašlaik, kad esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, tieši 2018.gadā esmu ieguvusi vairāk laika kopā ar savām meitenēm. Puika jau liels un mammu viņam vajag reti, priekšroku dod draugiem, bet ar meitenēm izdodas pastaigāties, kopīgi pusdienot, kopīgi vakaros pasēdēt, aprunāties un nu esmu sākusi arī šupuļdziesmiņas dziedāt, kas nomierina ne tikai meitiņas, bet arī mani pašu.

No Jaunā gada jau nevar neko gaidīt, viss jāiet un jāpaņem pašam, mūsu nākotne jau ir mūšu pašu rokās un tajā, ko izvēlamies. Ļoti vēlētos vairāk miera, vairāk laika sev un veselību mums visiem. Protams, gribētos pabeigt remontu mājā, bet privātmājā kaut ko pabeigt, manuprāt, nav reāli, bet tas viss jau sekundāri. Neticas, ka to rakstu, bet jā - esmu iemācījusies neiespringt uz nekārtību mājā, milzīgu trauku un veļas kalnu un uz pankūkām no rīta. To visu daru tikai tad, kad man ir laiks un vēlēšanās!

Laimīgu, veselīgu un ģimenisku Jauno gadu, Mīļie!