Manas ģimenes albums - beidzot gatavs!

Sēžu, turot rokās savu “puskilogramu fotogrāfiju”, kā teica fotogrāfs, un smaidu kā Češīras kaķis. Beidzot tās ir te – 4 gadu garumā uzņemtas un krātas, daudzas dienas rūpīgi atlasītas – 145 nozīmīgākās fotogrāfijas. Manas ģimenes albums.

Nē, es noteikti nefotografēju katru dienu, kā reiz rakstīja kāda cita māmiņa. Taču svarīgie mirkļi, sasniegumi, piedzīvojumi un svētki IR jāiemūžina. Šādiem fotoattēliem vēlāk bērnu, mazbērnu un, galu galā, mūsu pašu acīs būs milzīga vērtība!

Es vispār pēc dabas esmu tāda “vācēja” – vēstules, fotogrāfijas, ieejas biļetes, zīmītes, piespraudes, aproces, pat maisiņš ar smiltīm no Kuršu kāpas. Man patīk, ka ir kaut kas, ko uzlūkojot, atkal pārņem saviļņojums – tieši kā todien. Atkal ir tā sajūta, ka esi patiesi dzīvs. Ka mīļie ir tuvu, tuvu, pat ja tā nav.

Tagad, kad esmu mamma, uzskatu par pienākumu krāt arī meitas “atmiņu banku”, kamēr viņa pati to vēl nespēj. Tāpēc veidoju “Pirmo kastīti” (raksts manā profilā), filmēju sasniegumus, fotografēju īpašus mirkļus, īpaši tādus kā “pirmais biezenis, pirmā ciemošanās, pirmais draugs un pirmā reize pie ezera”. :)

Man patīk “sastindzināt” mirkļus. Tad ir sajūta, ka tie tiešām neizgaist, bet paliek ar mani. Ja nu vienīgi nedaudz pabalē. Bet tas jau vienīgi tādēļ, ka tik daudz ņemti rokās un apmīļoti. :)

P. S. Pēc raksta daļējas pabeigšanas un saglabāšanas noliku gulēt meitiņu un 4 stundu laikā sagrupēju, savietoju un pierakstīju visus iemūžinātos mirkļus. Varbūt esmu sentimentāla, bet rezultātā es tiešām raudāju. Jo sapratu, cik daudz man ir dots.

Apraksti uz mazajām lapiņām gan ir rakstīti steigā, šur tur ir kāda kļūda vai svītrojums, frāzes ir neveiklas un neskaidras, taču iespējams es neko nelabošu. Jo mācos pieņemt, ka viss ir skaists tāds, kāds ir. Varbūt tieši manas neskaidrās un dīvainās lapiņas ir tās, kuras manu ģimenes albumu padarīs par “Manu ģimenes albumu”. To, kuru gribēsies atvērt atkal un atkal. :)

Vai Tu jau esi izveidojusi savas ģimenes fotoalbumu?