Man sapnis piepildījās-jeb kā mēs tikām pie sava mājokļa.(I daļa)

Kā jau daudzas jaunās ģimenes arī mēs ar vīru pēc studiju beigšanas īrējām dzīvokli un priecājāmies,ka varam dzīvot kopā. Kad apprecējāmies un piedzima pirmais bērns ,iedomājāmies par savu mājokli,bet tas šķita nesasniedzami un neiespējami,jo pirmajai iemaksai bija neiespējami sakrāt un aizņemties nebija kur,kaut arī tajos labajos laikos-2008 gadā kredītus bankas deva pa labi un pa kreisi.

Gāja laiks,atradām labu īres dzīvokli,ik pa laikam domājām par savējo,bet visu laiku šķita- mēs tak to nevarēsim,jo nav tak naudas.Neviens mums neaizdos un sakrāt tak ir neiespējami. Četri gadi nodzīvojām jaukā dzīvokli un tad viss sākās, divu gadu laikā nomainījām trīs dzīvokļus.

Tā nepastāvība mani tā uzvilka, ka nodomāju- man ir jādara neiespējamais un jādabū savas mājoklis. Tā nu kā reiz nāca valsts ar savu atbalstu ģimenēm. Cerēju ,gaidīju un gandrīz dabūju! 5% no pirmās iemaksas bijām iekrājuši, banka visu apstiprināja un še tev- maksātnespējas likums un viss apturēts. Tas man loka tik ļoti vilties. Naktis bija negulētas. Banka ļoti pretimnākoša- maksājiet 15% pirmo iemaksu un kredītu dabūsiet. Bet mums ir tikai 5?! Tomēr padoties negribējās. Sāku staigāt pa bankām, jo ienāca doma,ka varbūt pa 10% ?! Kaut arī naudas tik daudz nebija. Tā nu izstaigājusi vairākas bankas ,rokas sāka nolaisties. Vieni dod pa 15 % pirmo iemaksu, citi saka ,ka mēs ar saviem ienākumiem pat laukos kaktiņu pa 1000 nevarētu nopirkt. Attieksme bija dažāda un beigās rokas nolaidās.Tomēr kolēģi manu izmisumu redzot pierunāja vēl aizdoties uz Citadeli.Tā nu bija pēdējā vieta uz kuru domāju iet-jo visa tā pārdošana, valsts banka utt.kaut kā uzticību nevies. Bet izrādījās ,ka tieši šī banka bija vispretimnākošākā. Ļoti jauks konsultansts,man palīdzēja aizpildīt papīrus, izstāstīja ko un kā labāk darīt.Iesniedzu papīrus un gaidīju. Pēc divām dienām zvans no bankas- jums ir piešķirts kredīts. Trīs nedēļu laikā līgums jāparaksta!!!

Pirmā doma SUPER!!! Otrā- kur dabūt atlikušo naudu. Un tad sākās. Kaut arī sācies jau bija pāris mēnešus atpakaļ- dzīvojām no vienas algas- viss tikai vajadzīgais. Picērijas nē, jaunas drēbes,apavi nē, mantas nē, braukšana uz laukiem nē, svētki, dāvanas nē. Tikai maksāajumi un ēšana. Jāatzīst bija grūti,tomēr izdevās nopelnīto algu nolikt,vēl protams vīra darbs brīvdienās nez atpūtas. Pēc trim nedēļām – piekritām un parakstījām līgumu . Sarēķinot mums sanāca pirmā iemaksa 8% nevis 10% arī 300 eiro mums ir liela nauda.  Pozitīvu iznākumu mums deva taas,ka dzīvoklis bija jaunajā projektā un viņam bija labs nākotnes vērējums. Mīnuss- dzīvoklis ar pelēko apdari- bet ,kas neriskē ,tas nedzer šampanieti!

Jā-tas bija risks.Jo parakstot līgumu ar banku,mums vēl bija papildus izdevumi- zemesgrāmatas, notārs ..... tad nu metu kaunu pie malas un prasīju radiem ,draugiem .Aizņēmos no katra pa drusciņai,lai sanāktu papīriem. Secināju,ka lielākie palīgi bija draugi ,kas ir no bērnības un ar kuriem esam izdīvojuši kopā gan priekus gan bēdas. Daudzi atbalstīja,solīja aizdot ,bet mirklī ,kad tiešām to vajadzēja darīt, uzradās neparedzēti tēriņi un aizdevēji pazuda. Bet lai vai kā tāds bija sākums. Viegli nebija – četru mēnešu lielā taupīšana, atteikšanās no visa, darbs brīvdienās, sarunas par aizņemšanos utt.bet zinājām,ka tas viss laba mērķa vārdā. Nemaz nerunāsim ,cik negulētu nakšu!

Parakstot līgumu un piereģistrējot zemesgrāmatā man vēl nemaz nebija sajūta,ka tas tiešām notiek- man būs savs dzīvoklis( kā man viens labs draugs teica- gandrīz savs:D jo savs būs pēc 20 gadiem!)