24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Kā jau daudzas jaunās ģimenes arī mēs ar vīru pēc studiju beigšanas īrējām dzīvokli un priecājāmies,ka varam dzīvot kopā. Kad apprecējāmies un piedzima pirmais bērns ,iedomājāmies par savu mājokli,bet tas šķita nesasniedzami un neiespējami,jo pirmajai iemaksai bija neiespējami sakrāt un aizņemties nebija kur,kaut arī tajos labajos laikos-2008 gadā kredītus bankas deva pa labi un pa kreisi.
Gāja laiks,atradām labu īres dzīvokli,ik pa laikam domājām par savējo,bet visu laiku šķita- mēs tak to nevarēsim,jo nav tak naudas.Neviens mums neaizdos un sakrāt tak ir neiespējami. Četri gadi nodzīvojām jaukā dzīvokli un tad viss sākās, divu gadu laikā nomainījām trīs dzīvokļus.
Tā nepastāvība mani tā uzvilka, ka nodomāju- man ir jādara neiespējamais un jādabū savas mājoklis. Tā nu kā reiz nāca valsts ar savu atbalstu ģimenēm. Cerēju ,gaidīju un gandrīz dabūju! 5% no pirmās iemaksas bijām iekrājuši, banka visu apstiprināja un še tev- maksātnespējas likums un viss apturēts. Tas man loka tik ļoti vilties. Naktis bija negulētas. Banka ļoti pretimnākoša- maksājiet 15% pirmo iemaksu un kredītu dabūsiet. Bet mums ir tikai 5?! Tomēr padoties negribējās. Sāku staigāt pa bankām, jo ienāca doma,ka varbūt pa 10% ?! Kaut arī naudas tik daudz nebija. Tā nu izstaigājusi vairākas bankas ,rokas sāka nolaisties. Vieni dod pa 15 % pirmo iemaksu, citi saka ,ka mēs ar saviem ienākumiem pat laukos kaktiņu pa 1000 nevarētu nopirkt. Attieksme bija dažāda un beigās rokas nolaidās.Tomēr kolēģi manu izmisumu redzot pierunāja vēl aizdoties uz Citadeli.Tā nu bija pēdējā vieta uz kuru domāju iet-jo visa tā pārdošana, valsts banka utt.kaut kā uzticību nevies. Bet izrādījās ,ka tieši šī banka bija vispretimnākošākā. Ļoti jauks konsultansts,man palīdzēja aizpildīt papīrus, izstāstīja ko un kā labāk darīt.Iesniedzu papīrus un gaidīju. Pēc divām dienām zvans no bankas- jums ir piešķirts kredīts. Trīs nedēļu laikā līgums jāparaksta!!!
Pirmā doma SUPER!!! Otrā- kur dabūt atlikušo naudu. Un tad sākās. Kaut arī sācies jau bija pāris mēnešus atpakaļ- dzīvojām no vienas algas- viss tikai vajadzīgais. Picērijas nē, jaunas drēbes,apavi nē, mantas nē, braukšana uz laukiem nē, svētki, dāvanas nē. Tikai maksāajumi un ēšana. Jāatzīst bija grūti,tomēr izdevās nopelnīto algu nolikt,vēl protams vīra darbs brīvdienās nez atpūtas. Pēc trim nedēļām – piekritām un parakstījām līgumu . Sarēķinot mums sanāca pirmā iemaksa 8% nevis 10% arī 300 eiro mums ir liela nauda. Pozitīvu iznākumu mums deva taas,ka dzīvoklis bija jaunajā projektā un viņam bija labs nākotnes vērējums. Mīnuss- dzīvoklis ar pelēko apdari- bet ,kas neriskē ,tas nedzer šampanieti!
Jā-tas bija risks.Jo parakstot līgumu ar banku,mums vēl bija papildus izdevumi- zemesgrāmatas, notārs ..... tad nu metu kaunu pie malas un prasīju radiem ,draugiem .Aizņēmos no katra pa drusciņai,lai sanāktu papīriem. Secināju,ka lielākie palīgi bija draugi ,kas ir no bērnības un ar kuriem esam izdīvojuši kopā gan priekus gan bēdas. Daudzi atbalstīja,solīja aizdot ,bet mirklī ,kad tiešām to vajadzēja darīt, uzradās neparedzēti tēriņi un aizdevēji pazuda. Bet lai vai kā tāds bija sākums. Viegli nebija – četru mēnešu lielā taupīšana, atteikšanās no visa, darbs brīvdienās, sarunas par aizņemšanos utt.bet zinājām,ka tas viss laba mērķa vārdā. Nemaz nerunāsim ,cik negulētu nakšu!
Parakstot līgumu un piereģistrējot zemesgrāmatā man vēl nemaz nebija sajūta,ka tas tiešām notiek- man būs savs dzīvoklis( kā man viens labs draugs teica- gandrīz savs:D jo savs būs pēc 20 gadiem!)
Mums ar tas pēdējais vilciens pazīstams. Decembrī beidzot tikām pie sava jau septembrī noskatītā dzīvokļa. Tā skraidīšana pa bankām arī bija spēkus izsmeļoša. Mēs parakstu gandrīz uzlikām uz Nordea līguma, taču uz vietas pārdomājām un paņēmām swedbankas piedāvājumu. Kādēļ? Jo procentu likme, obligātie papildus maksājumi (noguldījumi, apdrošināšana) bija mazākā no visām bankām ... kā arī viņi vienīgie deva kredītu remontam. Pozitīvi bija arī tas, ka reālais ikmēneša maksājums tagad ir par 70eur mazāks kā mūsu plānotais 😀 Tieši šobrīd notiek remonta posms un drīz jau ceram būt jaunajās mājās.
Mēs pa mazāk kā gadu pamanījāmies iekrāt 6000 eur ,jo samierinājāmies šo laiciņu padzīvot pie maniem vecākiem (tātad tikai par komunālo maksājumu tiesu). Bankas arī mums pēdējā brīdī prasīja vairāk un arī mums jāpasakās gan draugiem, gan vīra uzņēmumam, kuri palīdzēja mums tikt pie kārotā. Tagad sažņaudzam jostas, taču izdzīvot varam. Galu galā tas ir tā vērts 😀
P.s. gaidu nākošo blogu
Jā, atceros tavus blogus kā jūs remontējāt. Man tas likās tajā mirklī tik nereāli,ka mums tā kādreiz varētu noveikties.Bet gan tu,gan mana kolēģe,gan vēl pāris cilvēki tiekot pie sava īpašuma mani ierosināja mēģināt un neapstāties.
Jāarī mums tas bija trīs mēnešu laikā. Vēl divi remontā un te nu mēs esam-savās mājās.
Uz Juusu summu muusu 11200 smieklu nauda😀
Paldies! Es vienkārši iesaku un iedrošinu mēģināt,jo ja mani nebūtu iedrošinājuši,tad es arī sēdētu un domātu,ka tas nav iespējams. Prtams tas sākums ir grūts. Un krāšana nesākas pāris mēnešus pirms,bet nu vismaz gadu.
Mums visu laiku bija tā pat. Bet tāpēc staigāju no vienas bankas uz citu. Un attieksme un piedāvājumi pamatīgi atšķīrās. Ja vienam 1000 eiro ienākumi bija nekas, tad cita bija ar mieru izskatīt piedāvājumu.Un protams arī kādu dzīvokli grib iegādāties. Mēs sākumā mērķējām uz 30000,bet bija liels pārsteigums ,kad deva arī nedaudz dārgāku.Tomēr ņemot ir jāizvēr'te vai visus tos divdesmit gadus varēs maksāt. Jo manuprāt nav prātīgi ņemt par 100 000 un tad čīkstēt ,kad nevar samaksāt. Bet katram jau protams tās prasības citādas.
mums summa nebija liela 37000,kas nav arī nekāds noslēpums.Uz neko lielu neskatījāmies,jo nav jau jēga lekt augstāk par savu pakaļu😃 ņēma vērā oficiālos ienākumus pēdējo sešu mēnešu laikā- abu divu- + vēl arī bērnu naudas.
Ja drīksti atklāt, tad par kādu summu aptuveni ņēmāt mājokli?
Es tā domāju, ka mums noteikti "nespīd", jo strādā tikai vīrs.
It kā summa, ko gribējām ņemt, nemaz nebija tik liela..bet..ko viņi tieši ņem vēra- cik abi kopā pelna, vai cik var dot kā pirmo iemaksu?
Sveicieni ar sasniegumiem 🌷 Lielisks mērkis, uz kuru tiekties un kuru sasniegt!
Nē,mēs paši par sevi😉
Denīze, tēta kopija 😀
Gaidu blogu par remontu😀 Aktuāla tēma arī man😀
Jā, mums paveicās!Varētu pat teikt,ka ļooti,ļoti,jo dzīvoklis nebija dārgs, ielecām pēdējā vilcienā gan ar pirmo iemaksu,gan arī ar visu pārējo.Vienkārši viss saslēdzās kā vajag. Protams tas bija tikai sākums,jo viss pārējais arī prassīja nervus un līdzekļus un vēl gadu noteikti knapināsimies,jo sapratām,ka tā vajag,lai to visu īstenotu.
Man māsa strādā Citadeles bankā un par to atbalstu pateica, ka nekāda īpašā atšķirība nav no tā, ja Tu pats to pirmo iemaksu krāj, jo viss pēc tam tik un tā bankai, valstij jāatgriež. Vismaz mums viņa neieteica paļauties uz šo atbalstu no valsts puses.
Apsveicu! Bet es teiktu, ka jums arī paveicās, jo tikai aptuveni 200 ģimenēm šogad būs pieejams valsts atbalsts un jā, tikai caur Citadeli! Turklāt, tur diennakts laikā, tikko palaida programmu, jau bija pieteikušies 140 pretendenti uz ģimeņu mājokļa kredītu valsts atbalsta programmā!
Tieši tā un vēlu laimīgu dzīvi jaunajā dzīves vietā, kas nu ir Jūsu, nevis kārtējais īrētais dzīvoklis😀
Vajaga vairāk ticēt un tad tas arī piepildās, bet galvenais ticēt no sirds😀🌷
Re, ko Tu teici dažus mēnešus iepriekšs par to knapināšanos, bet Jums izdevās-
Nu sakat ko gribat,bet es kā skolotāja ar diviem bērniem , diemžēl vīru,kurš nestrādā valsts darbā,jo profesija ir tāda ,kāda tā ir.Pagaidām nevaram sakrāt.Esam tikuši līdz tiem 5% un ļoti cerē'jām uz šo atbalstu,jo katru mēnesi īres maksā aiziet summa,no kuras bankas maksājums būtu tikai puse ,ja ņemtu hipotekāro. Protams pēc gadiem 2-3 varbūt sakrātu,bet tad bērni nevarētu iet nevienā pulciņā,jo viss maksā, nekur braukt nevarētu,jo vecāki dzīvo 200 km no Rīgas. man kā skolotājai darbu laukos neviens nedos,jo pašiem tur nav ko darīt.Un tad nu atliek tikai ēst un likt naudu nost....Tas manuprāt nav normāli.Ja mums vismaz algas maksātu atbilstoši darbam, kā citur Eiropā,tad varbūt varētu arī sakrāt tos 20%,bet pagaidām tas tik vienkārši nav...bet nu katram jau savs uzskats ,savs dzīves līmenis un iespējas.
Par remontu un visu pārējo otrs blogs top. Bet jā ,arī to sākumu mēs jau laicīgi vasarā krājām- jo gājām uz to,ka dzīvokli gribam. Ogas ,sēnes ,peļņa mežā ,bet bija to vērts ,to vasaru nostrādāt. Un laikam jau dzīvē tā ir,ka viss saliekas pa plauktiņiem ,ja vajag. Arī vīrs dabūja jaunu darbu ,līdz ar to arī lielāki ienākumi.
Citiem tiešām iesaku riskēt-jo A JA NU PAVEICAS!
Bet redz Jūs tomēr atradāt veidu, kā dabūt kaut vai tos pašus 5% paša spēkiem. Galvenais ir sākt, nevis teikt, ka tas nav iespējams. Kā viens gudrs cilvēks man reiz teica- ir jāatsakās no maziem sapnīšiem, lai piepildītos liels sapnis. Jūs to izdarijāt un malači.
Pateišu godīgi, mēs iekrājām 3500, uz abiem paņēmām patēriņa kredītu, kopā sanāca 9500 un dzīvokļa cena bija, kā arī pietika noformēšanai. Tagad vēl remonts, bet tas ir procesā viss. Laikam veiksme nostās mūsu pusē, ka decembrī vēl parādijās negaidīti ienākumi, kas tika novirzīti remontam. Vienīgais mēs neesam no Rīgas.
Jums dzīvoklis daudz jāremontē? Cik istabas? Mums sanāk plikas sienas. Mēs jau smejamies vienīgais ko nepaņēma ir logi😀😃😃😃
Jā, bankas darbinieki mani pārsteidza- tiešām labi. Bet jāsaka ,ka palīdzība tomēr ir nepieciešama, jo tikai ar pašu spēkiem būtu gūti.
no sirds apsveicu