Mammas "izlaušanās"

Nesen ieliku rakstu par to, cik grūti ir kaut uz brītiņu izrauties no mammas lomas un “ģimenes ligzdiņas”, lai atpūstos, atjaunotos un atcerētos, kas esmu patiesībā. Šķita, ka raksta publicēšana būs maģisks mirklis, kad visas manas bažas izgaisīs kā nebijušas, un uztraukums nozudīs līdz ar rietošo sauli. Tā nenotika.

Vakar pirmo reizi gada laikā devos izklaidēties un atpūsties bez bērna. Nav jau tā, ka es nebūtu devusies ārpus mājas viena, taču šoreiz mērķis nebija nedz maizes un krējuma krājumu uzpildīšana, nedz jaunu kurpju iegāde. Es devos uz Zumbas nodarbību.

Atgriežoties pie grūtībām – stundu pirms plānotās iziešanas no mājas teicu, ka nekur neiešu. Ir vēls, Ieva gribēs gulēt, viņai jātaisa ēst, man sāp vēders, jaunās botes berzīs – attaisnojumu, lai paliktu mājās netrūka. Gribēju raudāt, jo vēlēšanās doties bija neaprakstāma, un vakardienu biju gaidījusi visu nedēļu. Taču KAUT KAS mani atturēja. Bailes. Bailes no pārmaiņām, no brīvības, no iespējas, ka labi var būt arī ārpus mājas. Bailes, ka man pārlieku iepatiksies būt vienai. Bailes, ka bērns nespēs bez manis un es – bez viņas. Bailes, ka meitiņas tētis jutīsies pārlieku noguris, lai meitas vakara niķus uzņemtu ar prieku. Nezinu, kas tieši no visa šī mani atturēja, iespējams viss. Taču es nolēmu sevi lauzt.

Pusseptiņos vakarā, tā vietā, lai gatavotu ēst un plānotu gulēt iešanu, sev neraksturīgā manierē savācu mantiņas, uzvilku mēteli, sabučoju vismīļākos un devos laukā. Lietū. Un momentāli pārņēma sajūta, ka viss saspringums un vainas apziņa tiek aizskaloti. Es jutos brīva. Slieksnis bija pārkāpts. Nozvērējos, ka šo laiku izbaudīšu pilnībā.

Līdz sporta klubam ir pusstundas gājiens, tādējādi man bija daudz laika, lai klusi un netraucēti ļautos pārdomām. Šis bija ļoti nozīmīgs laiks. Klusi pārcilāju visu, kas mani uztrauc un nomāc, un pa vienam vienkārši…atlaidu. Un klubā ierados tīra un emocionāli gatava.

Jāpiebilst, ka šī bija pirmā reize, kad apmeklēju sporta klubu. Vēl viena satraucoša reize, kad tika pārkāpts slieksnis. Un vēl viens atvieglojums.

Tālākais jau notika viegli un ātri. Attapos zālē, pilnā ar sievietēm, un lūkojos uz savu spoguļattēlu, nodomājot;” Tu izskaties satriecoši! Atslābinies un ļaujies!” Mūzikai sākoties, nedaudz kautrējos, taču, vērojot pārējās un savu atspulgu, ātri atbrīvojos un ļāvos. Ķermenis atpazina kustības, kuras biju trenējusi mājās 9 mēnešu garumā, jaunie sporta apavi neberza, vēders nesāpēja, enerģijas netrūka. Aizmirsu bērnu un savu vīrieti (lai viņi man piedod), savus kompleksus, bailes un ikdienas stresus. Mēs visas un mūzika. Kustība. Un viss, kas eksistē ārpus tā, vairs nav svarīgs.

Nodarbība ilgst stundu. Tas nav ilgi, taču – ar to pilnībā pietiek. Klubu pametu ar vieglumu sirdī un smaidu sejā. Vairs nekādu baiļu. Pirmais solis ir sperts. Izlaušanās ir notikusi.

Nopirku abonementu 2 mēnešiem.