Mammas iekšējās cīņas un pateicības gars, kas dziedē

Šis gads katram ir bijis savādāk grūts. Ir bijuši arī kādi ieguvumi. Esam apstājušies. Pārdomājuši. Vērtējuši. Iedziļinājušies. Reflektējuši. Katrs savādāk un katrs par savu savādāko situāciju. 

Mūsu ģimenei šīs gads bija ne tikai Covid ēnā ar visām no tā izrietošajām sekām, bet kopš gada sākuma sadzīvojam ar jaunu situāciju, kas ir skārusi jaunākā bērna veselību. Šobrīd viņam ir 5 gadi. Bet tolaik tikai 4 gadi, kad gada pirmajā pusē viņam atklāja galvas audzēju. Paldies Dievam, - labdabīgu. Paldies atkal un atkal Dievam par brīnumu, ka atkopšanās gaita pēc oprācijas ir noritējusi tik labi. Un tagad varam turpināt fizioterapijas. 

Kāpēc par to rakstīt? Lai atgādinātu, ka LAIKS IR DĀVANA. Lai atgādinātu, ka mīļie mums blakus nav pats par sevi saprotams. Nevienā vecumā. Tā ir dāvana. Uz laiku. Kad sastopos tagad savā ģimenē vai arī runājot ar citām mammām, kas saka, ka bērni apslimuši. Es smaidot saku - "Un priecājies par to! Tikai saaukstēšanās!" Tas, ko es redzēju bērnu slimnīcā, ir kā cita, paralēla pasaule. Un tomēr tik īsta un sasodīti tuva. Neviens no tā nav pasargāts. Un diemžēl ciešanas ir daļa no šīs dzīves.

Tikai Dievs vien zina, kam iet cauri vecāki šādos brīžos. Kāds īslaicīgi, kāds ilgāk, kāds visu mūžu. Lai stutētu bērnus un arī sevi. Fiziski un emocionāli. 

Kad bijām ar mazo uz rehabilitāciju Vaivaros, bija iespēja konsultēties ar brīnišķīgu psiholoģi, kas pēc sarunas man ieteica kādu grāmatu: "Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas". Mammas, iesaku! Nav tā, ka visam izlasītajam varu piekrist uz visiem 100%, bet lielāko daļu lasot saprotu, cik gan šīs iekšējās cīņas ir klasiskas katrā no mums. Jā, arī mūsos, kas pašas jau esam mammas. Kur pasauli uztveram ne objektīvi, bet no savas bērnībā iegūtās pieredzes perspektīvas. Kas daudzreiz jāsaka ir kropļota. Vai nu uz slikto pusi vai pārspīlēti labo jeb naivo pusi. 

Varbūt šīs pārdomas nepiestāv svētkiem. Bet domāju, ka mums katrai ir dienas, kad ir grūti mosties vai motivēt sevi jaunai dienai un pienākumiem. Un dažreiz tā notiek arī svētkos. Bet ir tik labi un pat dziedinoši, kad paskatamies no pateicības puses uz savu dzīvi. Paldies par ģimeni, veselību, ka varam būt kopā, paldies, ka varu gludināt un locīt bērnu drēbītes, jo man ir bērni. Paldies, ka varu salasīt jau kuro reizi izmētātās mantas, jo man ir bērni. Paldies par vecākiem, par to, un to, un to...

Novēlu mums katrai vēl gada izskaņā un Jaunajā gadā pateicības garu sirdīs. Uzvarēt kādu iekšējo cīņu. Kļūt par labākām cilvēkiem un līdz ar to arī mammām. Lai arī kādi izaicinājumi nāk. Un lai arī kādi jau ir aiz muguras. 

Patiesā cieņā,

Elīna