Mamma atkal brīvsolī un Lāčplēsis pēc 25 gadiem

Sveikas,

Pagājušās nedēļas nogalē mamma atkal devās brīvsolī. Kamēr mans mazais rakaris pārbaudīja vectēva nervu sistēmu, es devos baudīt atjaunoto rokoperu Lāčplēsis.

Par sevi varu teikt, ka esmu pārejas perioda produkts. Nu tāds, kas pabijis gan Padomju Savienībā, tad pa vidu starp to un atjaunoto Latviju un nu Eiropas Savienība.

Laikā kad uzveda rokoperu Lāčplēsis man bija vien 10 gadi. Klātienē to neesmu redzējusi, bet, protams, tā ir skatīta TV. Katram rokopera nozīmē ko savu. Vienam tā saistās ar atmodas periodu, kādam ar skaistām dziesmām, vēl citam ar foršiem un tobrīd populāriem dziedātājiem.

Un tad, es pamanu, reklāmu, ka pēc 25 gadiem ir rokoperas jauniestudējums. Skaidrs kā diena, man uz to ir jāiet. Un pat nemāku pateikt – kāpēc? Vai tāpēc, ka nostaļģija, vai meklējot piederības sajūtu.

Nelielā Saldus kultūras nama zāle ir cilvēku pilna. Atnākuši ne tikai gados vecāki, kas pirmo rokoperu vēroja kā jaunieši, bet arī ģimenes, jaunieši. Tātad, kaut kas tai visā tomēr ir.

Sākās viss ar klusuma brīdi, kas bija cieņas apliecinājums nesen no mums aizgājušajam Aivaram Brīzem, kurš pirmajā rokoperā bija Koknesis.

 Un tad sākas pati rokopera. Mūzika, gaismas, dziesmas, aktieri .... Un tu sēdi, klausies un nejūti laiku. Ja ir tāda iespēja, iesaku šo atjaunoto rokoperu apmeklēt. Zinu, ka biļetes esot pagrūti nopirkt, bet tas ir tā vērts.. Bija super labs! Tikai negaidiet, ka tas būs "vecais" Lāčplēsis. Tad nāksies vilties. 

Gados jauni dziedātāji, kas tajā laikā bija tikko vai vēl pat nebija dzimuši, cits skanējums, bet sajūtas un emocijas tās pašas, kas skatoties pirmo Lāčplēsi. Jo pa lielam, tā laika problēmas un idejas ir aktuālas arī mūsdienās, tikai nedaudz citā griezumā.

Fantastisks, Lāčplēša lomā bija Juris Jope. Lai man piedod Igo, bet Jura dziedājums man bija tuvāks. Marts Kristians Kalniņš kā Kangars, Jānis Kurševs kā Lielvārds, fantastiskais Juris Vizbulis kā Līkcepure, Atis Ieviņš, Ieva Sutugova .... un daudzi citi.

Pēc rokoperas noskatīšanās bija iespēja tikties ar māksliniekiem, parunāt, palūgt autogrāfus. Izmantoju iespēju, lai uzrunātu aktieri Jāni Skani, kurš ir vienīgais, kas piedalījies abos Lāčplēša iestudējumos. Bija interesanti uzzināt viņa tā brīža sajūtas un šodienas redzējumu. Viņš godīgi atzina, ka tajā laikā visi sapratuši par ko dzied, kāds bija šīs rokoperas tā saucamais pamats. Šobrīd jaunieši dzied, bet citu ideju vadīti. Bet emocijas ir vienlīdzīgas kā tad, tā tagad. 

P.s. teātra programmiņā bija minēts, ka atbalstu jauniestudējumam atteica Jelgavas un Cēsu pašvaldības, Kultūrkapitāla fonds, kā iemeslu minot, ka rokopera mūsdienās neesot aktuāla. Nu nezinu! Var jau būt? Tikai kāpēc tad biļetes uz rokoperu tiek izpirktas gana ātri, tā, ka pat mazpilsētās ne visi gribētāji var tikt? Un skatītāju rindās nebūt nav tikai mūsu vecāki un vecvecāki. 

Kristīne

P.s. Bildes privatās un no interneta dzīlēm.