Laimīga mamma ir laimīgs mazulis

Laimīga mamma ir laimīgs mazulis

14. Jul 16:18 Katrīna Blaua Katrīna Blaua

Laimīga mamma ir laimīgs mazulis

 

„Visi būs laimīgi, ja mamma plānotājā sevi kā prioritāti ierakstīs trekniem burtiem, un tas nav tikai manikīra un friziera apmeklējums – tās ir jebkuras aktivitātes, kas mammai svarīgas,” šādiem vārdiem Inga Mālniece iesāk interviju ar laikraksta Kurzemnieks žurnālisti un topošo dūlu Katrīnu Blauu.

 

Inga ir ne tikai brīnišķīga mamma diviem dēliem, bet arī tā sauktā PEP (pirmās emocionālās palīdzības) mamma, kura atbalsta ģimenes, kas nonākušas krustcelēs un zaudējušas savus resursus. Ingu klausīties varēju bez apstājas, tāpēc saruna sadalīta divās daļās. Šajā rakstā lasiet par viņu un to, kas ir PEP mamma, kā ar bērnu audzināšanu veicies pašai un kas ir svarīgākais, lai spētu būt vislabākā. Otrajā rakstā I.Mālniece stāstīs par tēta neatņemamo lomu bērna dzīvē, par mājdzemdībām un projektu, kurā Inga kā PEP mamma piedāvā trīs bezmaksas konsultācijas.

 

Vai esi dzimusi kuldīdzniece?

Es esmu dzimusi Jelgavā – Kuldīgā esmu ienācēja. Mans mīļotais vīrs ir kurzemnieks un iemesls, kāpēc dzīvoju šeit. Kad aprecējāmies, bija jāizvēlas starp divām pilsētām – Saldu un Kuldīgu, un laimīgā loze tika Kuldīgai. Ar šo lēmumu esmu ļoti apmierināta, jo tagad to uzskatu par savu pilsētu: es mīlu šo vietu un varu būs laimīga, šeit dzīvojot kopā ar ģimeni.

 

Pastāsti par ģimeni!

Ar vīru aprecējāmies 2005. gadā. Pagājušogad nosvinējām 15. jubileju. Mūsu laulībā ir dzimuši divi dēli: Ernests, kuram ir 14 gadu, un Eduards, kurš ir deviņus gadus vecs. Vīrs kaislīgi aizraujas ar makšķerēšanu un šajā gadā bija Zviedrijā makšķerēt lašus. Ernests ir sportisks un labi gatavo ēst, viņam ir, no kā mācīties, jo tētis to dara ļoti labi. Jaunākais dēls ir tāds, kurš izvēlēsies atpūtu pavadīt klusā vietā mežmalā vai pie jūras. Tur viņš var laist paštaisīto kuģīti. Ļoti mīl klusumu, mieru un atpūtu kopā ar tuvākajiem draugiem. Es labprāt taisu ēst, lasu, dejoju, un ļoti gribētos biežāk gleznot.

Nozīmīgs fakts ģimenē ir vīra darba specifika – viņš biežāk ir projām nekā mājās. Tas nozīmē, ka ikdienas jautājumi, rūpes un audzināšana ir manā pārziņā. Vīrs rūpējas par finansiālo pusi.

 

Kā tev pašai gāja bērnu audzināšanā?

Pirmais bērniņš piedzima 29 gadu vecumā, un es biju ļoti rūpīga, gādīga mamma. Biju viena pati svešā pilsētā un apzināti meklēju kontaktus, lai kliedētu vientulību. Šo vajadzību es apmierināju, jo apmeklēju māmiņu klubu, iepazinos ar citām brīnišķīgām mammām. Draudzējamies vēl šo baltu dienu, un draudzējas arī mūsu bērni.

Atskatoties uz to laiku ar šodienas acīm, bērna vajadzības es izvirzīju kā prioritāti, savukārt par savām vajadzībām un vēlmēm nedomāju un nerūpējos. Tāpēc cītīgi pie tā strādāju, piedzimstot otram bērniņam, jo sapratu, ka esmu ļoti iztukšota. Apzinoties to, sāka augt dusmas uz dzīvi, un sāku meklēt vainīgos.

Tas ir stāsts par to, ka nebiju parūpējusies par savām vajadzībām. Man pat bija grūti atbildēt uz jautājumiem, ko vajag man, jo viss bija tikai par un ap bērnu. Galvenais, ko varu teikt: kad piedzimst bērni, ir svarīgi atvēlēt laiku, apmierinot arī savas vēlmes, vajadzības un sapņus. Es ļoti atrunājos, ka nav laika, jo man ir bērns, un sevi nobīdīju malā, bet no tā neviens nebija ieguvējs. Sakarā ar vīra darbu un projām būšanu, bieži jutos vientuļa, man pietrūka sarunu vakarā ar kādu pieaugušo. Protams, ir draudzenes un tuvinieki, bet partnera klātbūtnes ļoti pietrūkst. Tas ir liels pārbaudījums bērna audzināšanā: man bija ne tikai mammas, bet arī tēta loma. Jābūt arī stingrai, reizēm skarbai. Zinām: ja bērnus audzina abi vecāki, otra atbalsts ļoti palīdz. Ja vienam baterijas tukšas, otrs var pārņemt stafeti.

 

Kādas ir galvenās atziņas, pēc kurām, tavuprāt, jāvadās?

Esot blakus piepildītai un priecīgai mammai, bērns iegūs daudz vairāk. Mamma, jūtot sevi, spēs būt labākās attiecībās ar bērnu. Bērns to ļoti jūt un mācās, kā nākotnē parūpēties pašam par sevi.

Par vecākiem mēs nepiedzimstam – par tādiem kļūstam. Tāpēc ir daudzas atbalsta grupas un programmas, kas var palīdzēt. Es kā pusaudžu mamma saprotu, ka man joprojām nepieciešams atbalsts un sarunas ar citiem vecākiem. Lasu literatūru par šo tēmu: kā pusaudzi izprast un kā ar viņu runāt. Viss turpinās, un es joprojām mācos būt savam bērnam par labāko mammu. Rūpēties par to, lai kādu lietu darītu kopā kā ģimene, jo tas attiecības stiprina un ļauj iepazīt vienam otru vēl labāk. Bērni aug un mainās, un mēs kā vecāki arī.

Ir tādas dziļas pārdomas: kāda esmu tagad un kāda biju, kad piedzima pirmais bērns. Esmu ļoti mainījusies izpratnē par sevi, bērniem, partnerattiecībām un ģimeni kopumā. Esmu ārkārtīgi pateicīga par to pieredzi, kas man bijusi. Domāju: daudzi piekritīs, ka caur grūtiem brīžiem dzīvē nonākam pie vērtībām un ļoti skaistām atziņām.

Spilgti atceros notikumu, kad jaunākajam dēliņam bija divi gadi. Rotaļājoties pa dīvānu, viņš nejauši atsitās pret dīvāna malu, un pēkšņi mute pilna asinīm! Viņš bija iekodis sev mēlē. Tad jāpieņem ātri lēmumi un jātrenē prasmes, kā rīkoties: kam zvanīt un ko teikt. Vecākiem šī dzīves skola, kurā bērni katru dienu spēlē jaunas, aizraujošas, negaidītas un pārsteidzošas etīdes, nav viegla.

 

Kā nonāci PEP mammu sfērā?

PEP mamma ir pirmās emocionālās palīdzības mamma, kurai ir zināšanas, kā grūtos brīžos vecākus atbalstīt, kā veicināt labas attiecības. Viņa iedrošina atpazīt mazuļa signālus un uz tiem adekvāti reaģēt, konsultē zīdīšanā un dara visu pārējo, kas attiecināms uz bērnu no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam. Viņa parasti dodas mājvizītē pie vecākiem, kuriem radušies jautājumi par saskarsmi ar mazuli un ne tikai par to. Bērna mamma var droši runāt arī par to, kas uztrauc vai neapmierina viņu pašu.

Pirms tam strādāju Kuldīgas sociālajā dienestā par nodarbību vadītāju – organizēju un vadīju vecākiem atbalsta grupas. PEP mammu mācības psiholoģijas centrā Līna bija lielisks turpinājums. Ieguvu profesionālas zināšanas, kā vecākus atbalstīt. Lielākā atšķirība: ārsti ir medicīnas personāls, PEP mamma – atbalsta persona. Realitāte ir tāda: kad sieviete gaida bērniņu, visi viņu lutina, rūpējas par viņas labsajūtu, bet, tiklīdz piedzimst bērniņš, fokuss pāriet tikai uz mazuli, mammu noliekot otrajā plānā. Patiesībā viņa ir pati svarīgākā, jo tikai kopā ar laimīgu mammu laimīgs būs mazulis. Un nekad otrādi. Tas ir viens veselums.

Tieši tāpēc šis darbs mani tā uzrunā. Viss attīstās, un es joprojām zināšanas pilnveidoju lekcijās un semināros. Vēlos apgūt arī brīvo spēlēšanos pēc Emmijas Pikleres metodes: mēs tik daudz varam iegūt, vērojot savu bērnu, ļaujot viņam būt un darboties sev vēlamā tempā.

 

Kādos jautājumos tevi visbiežāk meklē?

Pie manis vēršas par zīdīšanu, miega un uzvedības traucējumiem, piemēram, kāpēc bērns kož. Arī par brāļa un māsas attiecībām, ja bērniem ir maza gadu starpība. Saņemu jautājumus par mammas izdegšanu, izmisumu un bezpalīdzību. Aktuāla tēma ir bērna raudāšana. Mans lielākais novērojums: mamma pie manis nāk vienā jautājumā, bet patiesībā tur ir paslēpts pavisam kas cits, piemēram, mamma stāsta par problēmām zīdīšanā, taču pie vainas ir mammas emocionālais stāvoklis.

 

Kā tev šķiet, kā mūsdienās mammas tiek ar bērniņiem galā?

Šodien pieejama ļoti plaša informācija. Tam ir plusi un mīnusi. Plusi ir tajā, ka Google var iedot daudz noderīgas informācijas, taču, kad tās ir par daudz, mums trūkst spējas orientēties, uz kuru pusi tad skatīties. Šai plūsmā mamma pazaudē savas sirds teikto, jo galva piepildīta ar ārējo informāciju. Tik pārbāztai galvai grūti pieņemt lēmumu, jo sirds saka vienu, bet galva – pilnīgi ko citu. Mammas saskaras ar grūtībām, kas saistītas ar uzvedību, un es domāju, ka tas atspēlējas tieši no tā, ka dzīve ir pārsātināta ar kairinātājiem un bērna psihe netiek ar to galā. Ņemsim to pašu piemēru par planšeti vai telefonu! Jau divgadīgs bērns spēlē spēlītes vai skatās multfilmas. Tik mazam noteikti nevajadzētu pavadīt laiku pie šādām ierīcēm.

Man šķiet: mamma tiek galā atkarībā no tā, kā jūtas pati: vai ir izgulējusies, paēdusi, padzērusi un apmierinājusi citas savas vajadzības. Visiem ir labās un sliktās dienas. Kad sarkanā lampiņa deg jau ilgu laiku, iesaku mammai meklēt palīdzību. Vienalga, pie kā: tas var būt vīrs, māsa vai kāds speciālists.

 

Katrīna Blaua, Kurzemnieks.lv