Kovidrealitātes man ir par daudz

Pulkstenis ir jau gandrīz 1 naktī, taču es nespēju aizmigt. Jau vairākkārt izslēdzu istabā gaismu, palīdu zem segas un centos sev iestāstīt, ka ir jāguļ, taču vienkārši nespēju pagulēt. Covid-19 kliedzošie skaitļi, kas ar katru dienu uzrāda aizvien jaunus antirekordus, manī raisījuši milzīgu trauksmi, ar kuru vairs neprotu tikt galā. Apzinos, ka ne es viena tāda, tāpēc arī gribu rakstot šīs rindas kaut nedaudz no sevis nokratīt trauksmi, padalīties ar savām izjūtām un sajūtām.

No dabas esmu cilvēks ar stingru raksturu, kurš var izturēt daudz, taču, acīmredzot, ir pienācis tāds moments, kad katliņš ir pilns un iet pāri malām. Sēžu, acīs asaras, plakstiņi raustās no uztraukuma un iekšā panika, jo skaidri zināms, ka viss tikai sākas un būs vēl tikai trakāk.

Vasarā, lai arī ievērojām visus piesardzības pasākumus, dzīvojām nedaudz atslābināti. Lai arī šajā vasarā no valsts neizbraucām, daudz par pazaudētām brīvdienām ārzemēs nebēdājām, jo pavadījām ģimene laiku kopīgi tepat Latvijā. Šķita jau, ka esam tādi pirmrindnieki, ka izspruksim cauri sveikā, tomēr realitāte mums parādījusi pamatīgu pigu. Tā teikt, dabūjāt, ko bijāt pelnījuši, lecāt augstāk par savu pēcpusi. Tad nu saņemiet ar uzviju.

Šodien cieši apskāvu savu vīru, kurš manas sajūtas saprata bez vārdiem. Man ir paniskas bailes no tā, ka kāds no mums saslims (un tāds brīdis taču noteikti arī pienāks), ka nebūsim starp tiem laimīgajiem, kuri izturēs kovidu pat nepamanot, ka ir saslimuši, ka atkal sāksies vāveres ritenis un ārprāts ar mājmācību, kurā skolotāja uz nedēļu atsūta tabulu ar veicamajiem uzdevumiem un grāmatu lappusēm, kuras jāizlasa, ar ko arī viņas iesaiste beidzas, jo viss tiek uzgrūsts uz vecāku pleciem. Protams, fonā arī visam panika par to, kas notiks ar darba vietu, vai krīzi izturēsim, vai nebūs štata samazināšana, vai nenāksies stāties bezdarbnieku rindās.

Visi daudzie “ja nu” savirknējas kopā, nospiežot plecus kā smagas laukakmeņu krelles. Šobrīd dzīvojam pilnīgā neziņā par to, ko nesīs rītdiena. Un no tā visam man metas slikti.

Es zinu, ka neesmu tāda vienīgā, kura šovakar nevar ne acu aizvērt, tā vietā sēž un mokās, vai arī jau nez kuru reizi apveļas gultā no viena sāna uz otru, jo nespēj atslēgties no ikdienas, kura šobrīd ir pilna nezināmā.

Es tagad varētu teikt, ka mēs to visu izturēsim un iziesim no šīs šļuras daudz spēcīgāki, mīlošāki un labāki. Es tiešām gribētu, lai tā būtu un tas notiktu jau drīz...