Kopā esam spēks

Kopā esam spēks

12. Feb, 09:51 Ilvija82 Ilvija82

Labrīt!

Domāju vai rakstīt vai nerakstīt manu un vīra satikšanās stāstu, bet gala beigās nolēmu - jāuzraksta, varbūt kādai sievietei tas kļūs par iedvesmu un iemeslu saņemties un nebaidīties no nezināmā.

Pēc neveiksmīgām attiecībām, kuras ilga veselus septiņus gadus, es, ja pavisam godīgi, vairs necerēju satikt cilvēku, kurš mani iemīlēs, dievinās un sagriezīs manu dzīvi kājām gaisā. 

Tas bija tālais 2012. gads, kad kārtējo vēlo vakaru pavadīju Internetā. Sēdēju pie datora un garlaikojos. Sarunājos ar ļoti daudz vīriešiem, par dzīvi, par darbu, par attiecībām.....par visu, kas tajā mirklī bija uz sirds kā vienam, tā otram. Bija interesanti, bet visur viens un tas pats - es jau zināju, ka tiem vīriešiem, kuri Internetā čato, lielākajai daļai ir sievas un bērni, viņi meklē vienas nakts attiecības, kas man nebūt nepatika un nebija aktuāli. Es vispār nesaprotu, kā var krāpt cilvēku, kurš Tev dāvājis bērnus, ģimenes sajūtu un mīlestību. Toreiz vēl ļoti aizrāvos ar draugiem.lv, tur bija opcija, kur varēja čatot ar cilvēkiem.....bija vēls, ļoti vēls....jau grasījos doties pie miera, bet ieraudzīju VIŅU - slaidu, izskatīgu, gara auguma puisi ar zilām acīm....jā, tā biju esi, kas viņu uzrunāja ar teikuma daļu "Tuk, tuk". Es neko uz ko necerēju, nedomāju, ka viņš man atbildēs.....pagāja ilgs laiks, kamēr pienāca ziņa no viņa.....izrādās, ka vīrs bija atbraucis mājās no māsas dēla dzimšanas dienas svinībām un nolēmis ieiet draugiem.lv, lai paskatītos, kas jauns.....ieraudzījis manu vēstuli, apskatījies manas bilžu galerijas un nolēmis atbildēt. Tā sākās mūsu sarakste. Ilgi tā bija tikai sarakste...es nemēdzu dalīt savu telefona numuru nepazīstamiem vīriešiem.....tas ilga krietnu laiciņu, kamēr saņēmos un iedevu viņam savu telefona numuru. Sekoja ilgas sarunas pa telefonu, nebeidzamas īsziņas....viņš ļoti gribēja tikties ar mani, bet es ilgi neparakstījos.....nedomāju, ka tas varētu izvērsties par kaut ko nopietnu...tad vēl attālums bija krietni liels starp mums.....Pēc ļoti ilga laika viņš teica, ka ir pēdējais laiks satikties, vai nu tas notiek, vai liekam punktu un viss.....es saņēmos un teicu "jā". Mūsu pirmā satikšanās reize bija Rīgas autoostā, kad pati devos uz randiņu 100 km attālumā, nevienam neko nestāstīju....tas bija forši un satraucoši. Mēs devāmies uz Jūrmalu, staigājām un runājāmies par dzīvi, attiecībām.....mums bija vienam otram ko stāstīt, klusuma brīžu prakstiski nebija....nākamie randiņi sekoja.....pirmais skūpsts - tauriņi lidinājās vēderā (jāatzīst, ka tie arī tagad lidinās, kad skūpstāmies). Tas bija skaisti, patiesi un no sirds! Es to jutu! Sapratām, ka gribam būt kopā! Darba dienās katrs bijām savā pilsētā, jo bija jādodas uz darbu, bet brīvdienas pavadījam kopā! Nekad nedomāju, ka tieši Internetā atradīšu sev vīru! :)

Nu jau pēc mēneša būs 4 gadi kopš esam precēti, audzinām dēliņu un esam laimīgi kopā. Esam pārvarējuši daudz grūtību kopā, piedzīvojuši dēliņa nākšanu pasaulē, tuvinieku un draugu zaudēšanas sāpes. Mums ir kopīgi sapņi, kurus piepildīt! Tā ir dzīve!

20180212095133-59206.jpg

Ar savu stāstu vēlos vēstīt tām sievietēm, kuras nevar saņemties uz radikāliem soļiem - dariet to, nebaidāties un varbūt arī jūs būsiet tik pat laimīgas sievietes, sievas un mammas kā es!

P.S. Titulfoto no Neta!