Kas ir pēcdzemdību depresija un kā ar to cīnīties?

Bērna piedzimšana ir brīnumains notikums, kas izmaina gan jaunās mammas, gan tēta turpmāko dzīvi. Līdz ar bērna ienākšanu pasaulē bieži vien rodas apjukums, neziņa un pārmaiņas emocionālajā stāvoklī. Cita mamma ar to spēj tikt galā un pieņemt šī pārmaiņas, bet citai bērna piedzimšana var radīt tādu apjukumu un emociju karuseli, ar  kuru ir gandrīz neispējami pašai tik galā. Šo stāvokli sauc par pēcdzemdību depresiju, ar kuru saskaras ļoti daudz mammas. Palēnām par to tiek runāts ar vien vairāk, arī nesen rādītajā filmā “Tallija” galvenā varone cieš no pēcdzemdību depresijas. Bet kas tad ir pēcdzemdību depresija, kā ar to tikt galā un kā tas ietekemē mammas dzīvi?  Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, aicināju uz sarunu par pēcdzemdību depresiju dūlu un Debesmanna atbalsta grupas vadītāju Ingu Liepu-Baburi.

Kas ir pēcdzemdību depresija?

Pēcdzemdību depresiju piedzīvo ap 70% sieviešu. Mūsu sabiedrība nav pārāk izglītota šajā jautājumā.. Ļoti viegli ir izlikties, ka ir tikai skaistās reklāmu bildes ar smaidīgo, saposto mammu, bērnu ar lenti matos, priekšā mājai nopļautu mauriņu un zelta retrīveru. Nav labi domāt, ka ir tikai šādas ģimenes. Realitātē mammai pēc dzemdībām sevi ir jāvelta bērniņam. Pēc dzemdībām ir šīs 40 zelta dienas, jāpieņem to, ka šajās dienās es atpūšos fiziski, emocionāli, par mani kāds rūpējas un ikdienas rūpes no maniem pleciem ir noņemtas. Ka kāds cits atnāk pagatavot ēst. Vajag apzināt cilvēkus, kas varēs palīdzēt pēcdzemdību periodā. Šīs 40 dienas ir vajadzīgas lai atgūtos, jo dzemdības ir nenormāls darbs. Patiesībā visās pasaulēs kultūrās pastāv šīs 40 dienas, piemēram, baznīcā nevarēja iet ātrāk par 40. dienu, jo sieviete tika uzskatīta par netīru. Arī latviešu kultūrā bija nedēļnieces, kas gulēja atsevišķi ar bērniņu un visa saime par viņu rūpējās. Jo šīs 40 dienas iedod mammai to, ka re kur ir tavs bērniņs un tu pie viņa pierodi, iemācies, viņai nevajag citu ieteikumus un komentārus par to, ko viņa nepareizi dara. Jo šie negatīvie komentāri mammai liek domāt, ka viņa nezina kā zīdīt bērnu pareizi,nesaprot viņa signālus un slīgst aizvien dziļāk depresijā, domājot, ka es neesmu laba mamma. Ja pēcdzemdību depresija ir skārusi jauno māmiņu, viņa nepāries pati no sevis un velkās līdz visu laiku.

Pēcdzemdību depresijai ir divi galējie punkti - viens ir, kad mamma guļ gultā un neko negrib un otrs ir, kad mammai ir make up, frizūra, māja ir izberzta, drēbes sakārtotas pēc krāsām un bērns sēž stūrī kā lelle. Tas rāda, ka mammai ir tāda trauksme, ka viņai jāpaliek ar bērnu, ka viņa labāk nomazgās traukus un izdarīs vēl simts lietas.

Kas var signalizēt par pēcdzemdību depresijas esamību?

Reizēm mamma grib izstāstīt vīram vai draugiem, ka viņai neizdodas zīdīt, es esmu slikta mamma, es nesaprotu bērna signālus. Pārsvarā apkārtējie to nesaprot, norāda, ka tev bērns ir vesels, viss ir kārtībā un tu tā nevari justies un tad mamma jūtas viena un nesaprasta. Tas krājās un jo mazāk ir iespēja par to runāt un viņa nejūt atbalstu, tad mamma sāk izlikties, ka viss ir kārtībā. Ārēji viņa smaida un rāda, ka viss ir kārtībā, bet īstenībā iekšēji viņai ir grūti un viņa netiek galā ar savām sajūtām. Ilgstoši šāds stāvoklis var ievest jauno māmiņu tādā stāvoklī, ka viņa ieguļas gultā, pagriežas pret sienu un neko negrib. Ja pamana savlaicīgi nomāktību, tas palīdz neiekrist dziļākā depresijā.

Kas var palīdzēt cīņā ar depresiju?

Pirmais, kas var palīdzēt ir vīrs, kas zvana kādam, kas var palīdzēt - vai tā ir pēcdzemdību dūla vai PEP mamma. Vīram ir jāskatās kā jaunā mamma jūtas, viņam ir jābūt tām dzirdīgajām ausīm, viņš ir tas atbalsts, viņam ir jāsaprot, ka mammai var būt grūti. Ir svarīgi, lai vīrs vakaros parunājas ar mammu. Jo mamma var justies ieslodzīta, esot visu dienu ar bērniem, un viņas bieži vien apskauž vīru, kas iet uz darbu un tiekas ar citiem cilvēkiem. Ja partnerattiecības ir balstītas uz sarunām, tad viss arī būs kārtībā, mamma nejutīsies viena.. Ja vīrs jūtas bezpalīdzīgs, tad viņam vajadzētu sazināties ar kādu, kas var palīdzēt sievai.

Kur meklēt palīdzību cīņā ar pēcdzemdību depresiju?

Pirmkārt Edinburgas tests- pēcdzemdību depresijas noteikšanas tests, kas atrodams internetā. (https://www.mothersmatter.co.nz/epds.htm)Tie jautājumi ir ļoti uzvedinoši, par to kā tu jūties, vai bieži raudi, vai tev ir tādas domas. To ir ļoti labi ieteikt kā pirmo soli, lai atpazītu pēcdzemdību depresiju, lai saprastu, kas ar mani notiek. Ir ļoti daudz atbalsta veidu- Debesmanna- atbalsta grupa pēcdzemdību depresijai, ir PEP mammas, pēcdzemdību dūlas. Ja meklē, tad var atrast.

Kas var palīdzēt izvairīties no pēcdzemdību depresijas?

Pirmkārt, ir ļoti labi, ja vecāki gatavojas laicīgi dzemdībām un pēcdzemdību periodam. Bieži vecāki beidz ar gatavošanos dzemdībām. Bet ir svarīgi saprast, kas notiks pēc dzemdībām, ka sievietei vajadzētu šo 40 dienu miera periodu, ka viņi ir pabrīdināti par iespējamajām grūtībām, emocionālām pārmaiņām. Lekcijās tiek runāts par šīm emocionālām pārmaiņām, hormoniem, kas to var ietekmēt. Ja mamma zina, ka tā var būt, ka var uznākt šīs skumjas 3-5 dienā, tāpēc, ka bērns ir piedzimis un mēs vairs neesam kopā un gribas paraudāt. Ja es to zinu, vīrs to zina un atbalsta, tad viņa neuztrauksies un pieņems to.

Otrkārt, ir ļoti svarīgi būt tuvā kontaktā ar savu jaundzimušo, dzirdēt kā viņš elpo, tas dod mammai drošību un viņa arī sāk atpazīt bērna radītos signālus. Šis kontakts stiprina mammu un viņa jūtas kā laba mamma, jo viņa saprot savu bērnu. Es māku viņu pabarot pēc pieprasījuma, nomainīt pamperi u.c. Sliktāt ir tad, ja kontakts ir liegts un mammai ir uzlikti papildu pienākumi kā mājas mazgāšana, ēst gatavošana. Šajās 40 dienās ir svarīgi, lai šos pienākumus dara kāds cits. Grūtniecības laikā vajag jau aptaujāt draugus un pajautāt piemēram, vai tu varēsi atvest man pārtiku divreiz nedēļā. Ja savlaicīgi mamma jau padomās par to, tad par to nebūs jāuztraucās bērniņam piedzimstot un mamma var pilnībā nodoties sava jaundzimušā bērna aprūpē un iepazīšanā. Nomāktības stāvoklis rodās no tā, ka nav šī pilnīgā nodošanās bērnam un ciešā kontakta ar bērnu. Ja viņa pieņem šīs 40 dienas, šo ādas ādas stāvokli, mazliet norobežojas no pasaules, rada mieru un mamma tam ir gatava un viņa to jau iepriekš zina, tad pēc šīm 40 dienām mamma ir gatava vecāku pasaulei.

Principā nomāktība un depresija rodās no tā, ka mamma tiek ierauta pārāk agri sabiedrībā, agri saņem vērtējumu, agri viņai viss ir jāspēj un jādara, tad viņa nav šajā lēnajā atveseļošanās, pielāgošanās, iepazīšanās laikā mierā.

Kāds atbalsts ir nepieciešams māmiņai, kas ir saksārusies ar pēcdzemdību depresiju?

Māmiņai ir nepieciešams izrunāt savas šaubas, bažas, uztraukumu un saņemt pieņemšanu, kad tu esi normāla. Debesmannas grupā mammas saņem šo normālību, jo zina, ka mēs visas tādas esam. Tur tu dzirdi, ka tas uztraukums, kas man ir, arī viņām ir. Tas ir tas, kas atgriež to normālību. Kamēr es sēžu mājās un domāju, ka man vienai viss nesanāk, grupā tu dzirdi, ka arī citām tā ir un saproti, ka ar mani viss ir kārtībā.

Kas notiek Debesbmannas abalsta grupas tikšanās laikā?

Pirmkārt, atbalsta grupā viss ir absolūti konfidenciāli, nav svarīgs sievietes vārds vai amats. Informācija, ko izstāsta un uztic, ārpus atbalsta grupas neiziet. Pirmkārt pārrunā, kā gājis periodā no iepriekšējās tikšanās reizes. Šajos stāstos jau var saklausīt kā mamma jūtas. Arī izkristalizējas kāda noteikta lieta vai notikums, kas jau ir dzirdēts arī citos stāstos un tad mēs pārrunājam vairāk par konkrēto notikumu, pārdzīvojumu un kā citas sievietes tajā brīdī ir jutušās. Mums ir ļoti daudz sāpīgu sarunu, asaru un pārdzīvojumu. Bieži vien tas ir kāds notikums no bērnības, pagātnes, kas nav pārdzīvots un kas pēc dzemdībām nāk ārā. Protams runājam arī par bērnu, dzemdībām, pēcdzemdību fizioloģiju.

Filmā “Tallija” tiek runāts arī par sevis kā sievietes pazaudēšanu, būšanu tikai par mammu, sevis aizmiršanu un nekopšanu un  attiecību pazaudēšanu ar vīru. Kā nepazaudēt sevi un attiiecības ar vīru?

Jebkurās partnerattiecībās bērns rada krīzes situāciju. Ir šī vecāku sagatavošanās pēcdzemdību periodam. Jo kad tētis iepriekš zina, kad mamma šīs 40 dienas būs savā pasaulē, viņa veidojas un kļūst par mammu un kad tētis atkāpjās mazliet atpakaļ un ļauj viņiem -  mammai ar bērnu būt kopā un paguļ kādu laiku citā istabā, un viņš zina, ka ar mammu viss ir kārtībā un viņa mīl vīru tik un tā, un bērns nav svarīgāks, tad viss būs kārtībā. Tas būtu normāli, ja vīrs dod laiku sievietei kļūt par mammu un pēc laika viņš palīdz arī viņai atgriezties sievietes lomā. Piedzimstot bērnam, sieviete nekļūst mazāk seksuāla, viņa nekļūst mazāk pievilcīga, viņai ir izmaiņas. Vīrs ir tas, kas saka, es tevi mīlu, mīlu arī ar pilošām krūtīm. Tas, ka sievietēm samazinās libido pēc dzemdībām, tas ir normāli un ja viņš to zina, tad viņš viņai neprasīs tuvību, kad sieva galīgi vēl nevar un nebūs gatava. Viņš viņu respektē, mīl un ciena, tad arī sievietei savu ķermeni būs vieglāk pieņemt. Vajag lai ir šis otrs cilvēks, kas pasaka, ka tu tāpat esi forša un es tevi mīlu.

Filmā Tallija bija tāda epizode, ka atnāk nakts aukle un prasa, kad jums pēdējo reizi bija sekss un galvenā varone atbildēja, ka neatcerās, varbūt pirms gada. Aukle jautāja, kāpēc jums nav šīs tuvās attiecības, uz ko galvenā varone atbildēja, ka visu dienu esot kopā ar bērnu, kā es naktī pēkšņi varu būt seksīga un mīlēties ar vīru. Tad ir tas, ka sieviete sevi vairs neredz kā seksuālu būtni...

Mīlēšanās notiek divatā, tā atgriešanās pie sievietes ķermeņa notiek caur pieskaršanos. Tā, ka es paņemu tavu roku un paglāstu, kaut kur vienkārši pieskaros. Grūtniecības laikā jau var iepazīt otra ķermeni un saprast, kur tev patīk mani pieskārieni bez mīlēšanās un vai vispār tev tas patīk. Izpēti un uzzini, jo tu zini, ka kādu laiku šī mīlēšanās nebūs. Šis ir par vīrieša iecietību, ka viņš pieņem, ka sievietei būs vēders mīkstāks, krūtis būs tādas kādas būs, bet dot tā pat sievai sajūtu, ka tu viņu mīli. Varbūt vienkārši pamasēt plecus, kas ir tiešā saistībā ar mūsu iegurni, varbūt arī iegurnis atlaidīsies. Jāsaprot, ka arī pirmajās reizēs pēc dzemdībām ir jālieto lubrikants un vīrietim ir jābūt īpaši maigam, jo nekas jau nav liegts, vienkārši ir jādara to 300 reizes maigāk. Jābūt gataviem, ka seksualitāte ir mainījusies un būt gatavam par to runāt. Un piemēram, ja es negribu mīlēties, varbūt es varu kā citādāk tev šo baudu radīt. Šīs ir tās partnerattiecības, runāt par to un galvenais mīlēt vienam otru bez nosacījuma.

Filmā daudz tika runāts par neizdošanos, kā pieņemt neizdošanos, to, ka tu neesi tas ideālais vecāks, kas ir redzams reklāmās un filmās. Ko darīt un kā to mēģināt pieņemt?

Mums ir uzlikts tas, ka ja tu kaut ko dari, tad tev nav iespējas dotas kļūdīties. Šī ļoti striktā attieksme, ja es ievēroju diētu tad 4 salātlapas dienā, ja skrienu tad maratonu. Bet tomēr vajadzētu nogriezt šos uzstādījumus. Tur jau tā lieta, ka nav perfektu vecāku, perfekts vecāks nav labs vecāks. Mums ir jābūt labiem un labi vecāki raud, dusmojās, arī konfliktē, jo arī konflikts iet uz rezultātu. Bērnam redzot arī šo konfliktu, viņš mācās un redz, ka ir konflikts un ir risinājums. Vajag sabiedrībā vairāk runāt un lauzt priekštatus par perfekto mammu, ģimeni, perfekto tīro māju. Vajag zināt, ka visi kreņķējas, visi raud vienādi un visiem ir vājie punkti, nav perfektās pasaules un nevajag nemaz to perfekto.

Galvenais ir jāgatavojas pēcdzemdību periodam, arī vīram tam ir gātavojas, ir jāzina, ka būs grūti un nevajag censties būt perfektam. Bet ja ir kaut kādas sajūtas, ka emocionāli tu netiec galā ar sevi, tad vajag mekēt palīdzību, jo iespējas ir ļoti daudz\ ja pameklē. Pēcdzemdību depresija nepazudīs pati no sevis. Ir labi, ja kāds tevī ieklausās un palīdz pārvarēt negatīvās emocijas,  lai tu vari pieņemt sevi kā mammu, labu mammu un izbaudīt laiku, ko tu pavadi ar bērniņu!