Kāpinām svētku sajūtu!

Nav sniega - nav Ziemassvētku! Vai tā tiešām ir? Nu noteikti nē!

Ziemassvētki, pirmkārt, rodas tieši mūsos pašos. Ar šo īpašo sajūtu ir tāpat, kā ar visu citu dzīvē - viss ir atkarīgs no tā, kā uz to paraugās. Tad nu es cenšos darīt visu, lai svētku sajūta mājotu gan manī, gan arī manā ģimenē.

Darbs ir darbs, tas paņem savu. Tādēļ, ka darbdienas bieži mēdz būt "norakstāmas", cenšos to kompensēt ar ģimeniskām nodarbēm brīvdienās, kas tikai stiprinātu svētku garu.

Pirmajā adventē devāmies uz pilsētas centru, vērot mazu iestudējumu, un sagaidījām eglītes iedegšanu. Līdz ar to iedegās arī Ziemassvētku gaisma mūsos. Visspilgtākais prieks gan bija vērojams meitiņas acīs, kad viņas priekšā ar salūtu ieslēdzās košu lampiņu virtenes.

Otro adventi veltījām kopīgam gājienam uz mežu, lai salasītu čiekurus un skujas priekš svētkiem (par to vēlāk būs atsevišķs stāsts). Vakarā izcepu gardas un smaržīgas kanēļmaizītes. Istabā visu vakaru dega adventes svecīte…

Trešajā adventes svētdienā dosimies pēc mūsu ģimenes eglītes, kā arī paši gatavosim rotājumus. Tas gan, visticamāk, mazliet ievilksies. Savukārt, jau sestdien vedīšu Ieviņu ciemos pie salaveča pēc saldumu tūtas. Šī būs jau otrā - pagājušajā gadā viņa bija vēl tik mazs kunkulītis…

Arī nedēļas vidū der "iespraust" kādu patīkamu Ziemassvētku mirkli - mandarīnu smaržu (ēdam aktīvi), dāvanu iegādi un izveidi (pēdējā vēl top), saiņošanu (3 jau gatavas), dzejolīša mācīšanos (protams, tas būs jādara man), piparkūku cepšanu (plānoju arī mīklu gatavot pati, iespējams, noslinkošu), māju dekorēšanu (gandrīz viss vēl priekšā), Ziemassvētku mūziku (šad tad jau klausāmies), Ziemassvētku filmas skatīšanos (jau skatāmies), ģimenes fotosesiju (šogad laikam nebūs, uztaisīšu individuālu meitiņai), un citām lietām, kas ģimenei tuvas.

Ikdiena mēdz būt saspringta un ļoti nogurdinoša, tādēļ ir viegli piemirst par svētkiem, līdz tie jau klauvē pie durvīm, taču tā īstā sajūta vēl nav izaugusi - jāskrien taču!

Visur saka, ka vajag apstāties. Nu vajag! Tiešām vajag! Nē, dzīve nav jāapstādina, taču ir jāmeklē iespēja atrast laiku, lai pabūtu kopā. Kaut vai tāpēc, lai draudzīgi noskatītos Ziemassvētku filmu un piebāztu pilnu muti ar šokolādes konfektēm.

Vecāki var savā starpā dalīties ar savām bērnības atmiņām par Ziemassvētkiem - mums šādi izveidojās vēl viens skaists un Ziemassvētku sajūtām piepildīts vakars. :)

Ja negribas cept, vārīt un graizīt sniegpārslas, ieslēdziet vakarā latviešu Ziemassvētku dziesmu listi fonam un māciet bērnam mizot mandarīnu vai skaitīt piparkūkas!

Ziemassvētki ir tādi kārtīgi sirds svētki. Visam pārējam nav nozīmes - vajag vienīgi būt! Būt visā iekšā no matu galiņiem līdz pat papēžiem.

Bet galvenais - ar visu sirdi! :)

P. S. Foto no personiskā arhīva.