Nereti, lai vai cik spēcīgi mēs būtu, lai vai cik spēcīgi mēs gribētu būt un lai vai cik bieži mēs sev sacītu “saņemies”, pienāk brīdis, kad Tu nevēlies saņemties, kad Tu vēlies ieritināties gultā, bļaut spilvenā un ļauties asarām.
Apzinies, ka arī Tu esi tikai cilvēks, ka arī Tu esi tikai sieviete un Tu tīri objektīvi nevari būt visur, nevari paveikt visu un tikai normāli, ja mainot dzīvi kardināli, var neiet gludi un pienāk tāds brīdis, kad šķiet – ir par daudz un ir par traku, kad sāc aizdomāties, vai šis ir tas pareizais ceļš, kas man jāiet un, vai šo nevajadzētu ņemt vērā kā zīmi, ka eju nepareizā virzienā.
Kas tad bija tas, kas mani salauza un, kā es “ķepurojos” no tā laukā? Es satraumēju labo roku, tā kādu brīdi īdēja, līdz brīdim,kad pakustināt to nebija iespējams, bija sāpīgi saspiest plaukstu un to pakustināt, pirkstu locītavas bija sapampušas. Diagnosticēja cīpslu iekaisumu, kur sāka veidoties arī šķidrums. Ja sevi nepiebremzēšu, būs smagāk un būs nepieciešama operācija. Tā nu es piespiedu kārtā tiku “piebremzēta”, izrādās, ka slimības lapu B aprēķina izvērtējot ienākumus,kuri bijuši nevis pēdējo mēnešu laikā, bet gan gadu iepriekš, līdz ar to alga, kādu saņēmu par mēnesi sēžot mājās, bija pāris simti, izdevumi nemainīgi… stress par to, ka šo jomu nespēšu sakārtot… Atkal auto tehniskās lietas un jauni noteikumi saistībā ar Covid, kad drīkstēs strādāt tikai tie, kuri ir potēti, vai arī izslimojuši, bet mans izslimošanas sertifikāts tuvojās noslēgumam…Līdz ar to, pēc atgriešanās darbā, kad būs noslēgta slimības lapa, man bija zem milzīgas jautājuma zīmes. Daudzi, iespējams, teiks – ko Tu streso, aizej novakcinēties un miers, savukārt es šajā jomā esmu ļoti uzmanīga, ne tādēļ, ka būtu antivakseris, kurus visi tolaik “ nomētāja ar akmeņiem”, bet katram sava veselība ir dārga un es ieklausos arī tajā, ko saka manas sajūtas un ārsti, kuri zina manu slimības vēsturi un manas organisma īpatnības.
Bija pienācis arī laiks kārtējām pārbaudēm onkoloģijas centrā. It kā jau nekas jauns, katru gadu analīzes, imunologs, onkologs, plaušu rentgens, sonogrāfija vēdera dobumam un limfmezgliem… taču šoreiz citādāk, izmeklējot limfmezglus, tika atrast neparasts veidojums. Tiklīdz pamanīju, ka ārste ļoti ilgi vēro un pēta vienu vietu, tā sapratu, ka kaut kas nav labi… Kam sekoja jautājums – kad Jums pieraksts pie onkologa, ķirurga? Es atbildēju, ka viņa vakar aizgāja atvaļinājumā un būs atpakaļ tikai pēc mēneša… Un Tu atkal dzīvo šo mēnesi ar bailēm un bažām, vai nenokavēšu, ko nozīmīgu, vai laiks nebūs man par sliktu… Kas notiks, ja šīs ir metastāzes? Vai es spēšu šim visam iet cauri vēl vienu reizi? Es nebiju tam gatava, lai arī teorētiski man būtu bijis jābūt vieglāk šoreiz, nekā pirms 8 gadiem.
Tā es dziedējot savu roku, sēdēju un domāju, kas notiks pie onologa, kas notiks ar manu darbu, izvērtēju, vai varu atļauties “poti”, cik ir procentuālā iespēja, ka pote neko ļaunu man nenodarīs? Un ziniet, kas bija pats paradoksālākais – ārsti, kuri zināja manas saslimšanas, kuri spēja godīgi pateikt – tas tev var būt kā palaidējmehānisms, zinot, ka pašlaik Tev ir saasinājumi, kas saistīti ar limfmezgliem, bet oficiālu dokumentu man par to iedot nevar, baidoties no sankcijām, tādēļ, ka potes nav kaitīgas nevienam un vakcīnas pasargā no saslimšanas, no nomiršanas utt. Reti kurš iedziļānās un skata to plašāk…
Sapratu, ka nedrīkstu šajā posmā būt viena un netikšu ar šo visu galā viena. Meklēju palīdzību pie savas lieliskās psihoterapeites, zvanīju draudzenēm vēlā vakarā un teicu, man vajag aprunāties, zvanīju savam brālēnam un teicu – nav labi, man vajag Tevi satikt. Lai arī negribēju, lai dēls to visu uzzina, viņš no manis “izvilināja” to, kas notiek, viņš teica – mammu, es jūtu, ka kaut kas ir. Un tā, izplūstot asarās , es viņam izstāstīju. Un ziniet, runājot ar cilvēkiem, paliek vieglāk, Tu atrodi risinājumu… Pasakot skaļi un izrunājoties, šo problēmu Tu saskati citādāk, Tu kopīgi sāc meklēt risinājumus un “noķer” sajūtu, ka Tu neesi viens, ka Tev apkārt ir lieliska komanda, kuri ir gatavi pusnaktī ar Tevi sēdēt auto, dzerot siltu tēju, runāt, uzklausīt un būt līdzās. Kuri ir gatavi atlikt savas darīšanas un uzklausīt Tevi arī tad, kad pašam ir grūti un, kuri ir gatavi arī finansiāli Tevi atbalstīt, lai tikai Tu dzīvotu un spētu izkļūt no bedres…
Mans dēls man atklāti pateica – Mammu, Tu nepotēsies, darbs nav tik svarīgs, es strādāšu vairāk, lai Tev nosūtītu naudu tik, cik Tu pelnīji un spēji nodrošināt māsas. Par to, lūdzu, nesatraucies, es Tev palīdzēšu. Tev nav jāriskē ar savu veselību.
Tad pagāja šis laiks, kad rokas sadziedēšanas laiks bija pagājis un nācās atgriezties darbā un dienu pirms atgriešanās darbā, valstī tika mainīti noteikumi, kuri ļāva strādāt arī nepotētiem cilvēkiem, līdz ar to, šī problēma bija atrisināta… Varēju turpināt pati, saviem spēkiem nodrošināt sevi un savas meitenes. Tad vēl bija jāsagaida onkologa vizīte… Kura izvērtās vēl “dramatiskāka”, veidojums pašlaik netikšot operēts, esot vēl jānogaida, bet viņa sataustīja vēl citus… Tā nu vēl padziļinātas pārbaudes….
Kā, lai mierīgi sadzīvo? Lai sevi nemocītu, es vienkārši ļāvos, es paļāvos – kas būs, tas būs. Stresojot es neko nevaru mainīt, kā tikai liegt sev priecāties par šodienu, priecāties par saviem bērniem, priecāties par saules lēktiem un rietiem. Un paļāvos, ka man vēl šajā pasaulē ir, ko darīt, ir, kur tiekties un ir, par ko priecāties. Ka šī ir kārtējā mācību stunda, lai novērtētu cilvēkus sev līdzās, atsijātu nevajadzīgos, iemācītos rūdījumu un stiprinātu sevi jauniem izaicinājumiem, izvērtētu, kur nodaru sev pāri un, kādēļ “dzīve” man piedāvā šādus pārbaudījumus, ja reiz pati to nespēju…
Piedalies projektā arī TU, iedrošinot mainīt dzīvi, iedrošināt runāt par problēmām, par kurām ikdienā nerunā!
Dalīties ar savu stāstu vari Māmiņu Kluba portāla komentāros, gan Facebook un Instagram.
Kā iesūtīt rakstu?
- caur podziņu pie sava profila PIEVIENOT RAKSTU iesūti savu blogu
- Izvēlies sadaļu Sievietēm un tagus Pagriez-dzīvi-par-180-grādiem
- kad viss izdarīts, jāspiež vien SAGLABĀT, un stāstiņš ieceļos portālā!
Anonīmi savus stāstus vari sūtīt arī uz indra@maminuklubs.lv.