Kā pārvarēt pēcdzemdību depresiju un atrast sevi?

Ak, nu nav jau nekāds noslēpums, ka tieši bērna piedzimšana ir tas lielais spēriens pa dupsi mammām, lai atklātu sevi. Ziniet, kāpēc tā notiek? Mans pieņēmums - mēs daudz sēžam mājās, aiz neko darīt, garlaicību māktas, sākam kaut ko darīt. Pamanīji kļūdu? Protams, lielākā kļūda ir domāt, ka mammas mājās neko nedara. Protams, skaisti jau skan, sēžu mājās, gatavoju, uzkopju, rūpējos par bērnu un viņa pamatvajadzībām. Vispār, dīvaini ir tas, cik sieviete daudz uzņemas rūpes, jau no grūtniecības pirmsākumiem. Un tad pienāk brīdis, kad sievietei vajag atrast sevi. Kāpēc? Vells tak tā var iedzīvoties līdz depresijai!! Es to pavisam nopietni, kādreiz saņemšos par to uzrakstīt plašāk, jo mani skāra depresija. Drīzāk jau pēcdzemdību depresija un nekas, ka gandrīz gadu pēc Mades piedzimšanas. Par to vēl runāt skaļi nevēlos, tās emocijas to visu atceroties vēl ieved asaru mākonī. Nē! Es par to runāšu tagad, tāpēc arī nomainīju virsrakstu. Tā sāpe ir skaļi jāizkliedz, citādāk vēl aizvien ir grūti!

Šķiet, ka depresija maziem soļiem sāka pie manis piezagties 2017.gada jūlijā. Pārvācos no Ventspils uz Pilteni un sapratu, ka nu ir dziļā pakaļā! Ziniet, cik šeit ir iespēju jaunajām māmiņām? Tikai tik, cik iedzīvoties ikdienas rutīnā. Ņemot vērā faktu, ka pēc Mades dzimšanas es kļuvu noslēgta un neatvērta jauniem cilvēkiem sev apkārt, man nebija ar ko runāt. Man ir divas draudzenes- mammas, Ventspilī, taču ar viņām arī nesatikāmies katru nedēļu, un cik nu savas sāpes es spēju uzrakstīt viņām messenger  tik arī bija gana. Pēkšņi sāku attapties, ka mani vairs pat neiepriecina Mades attīstība un "pirmo reizi'' sasniegumi. Tupi sāku sēdēt telefonā, slidināju to, nepievērsu Madei uzmanību. Man bija grūti, liels bezspēks. Es pēkšķi pārtraucu spēlēties ar Madi, bet, ja to darīju, tad ar lielām mokām. Pasēdēju klāt. Pacilāju dažas mantas. Mazliet parunāju. Mana galva, kura vienmēr strādāju uz ēdienreižu eksperimentiem, pārtrauca domāt gardas lietas. Taisīju kaut ko vienkāršu un ātru. Paliku kašķīga. Sāku daudz raudāt. Es īsti pat nevaru aprakstīt to visu, ko tobrīd izjutu. [pārlasot sarakstīto tieši te apstājos, lai noslaucītu savu asaru]. Sapratu, ka esmu pazaudējusi sevi. Ne tā ka daļu, bet visu sevi. Un ne jau tāpēc, ka kļuvu par mammu. Tas tik un tā ir pats skaistākais, kas manā dzīvē ir noticis. Es pazaudēju sevi, jo man nebija iespēju sevi pilnveidot. Kā lielu mīnusu sevī varu nosaukt - man riebjas jautāt pēc palīdzības. Katrs sīkums dzina mani kompleksos. Es nezināju kur, ko darīt. Es pusgadu vienkārši - EKSISTĒJU. Un es atņēmu ļoti daudz sevis Madei. Man bail iedomāties, kāda es biju viņas acīs. Lai gan... Viņa mani tik un tā daudz bučāja un mīļoja. Tas vismaz mani izglāba. Ak! Un vēl, nevienam īsti neinteresēja kā es jūtos. Visi, kas jautāja, jautāja - kā Madei iet. Man patiesībā ir bail iedomāties pat to, ka neviens pat īsti negribēja zināt kā man iet. Jutos no visiem atkarīga. Visi centās uzspiest savu viedokli - kā man pareizi audzināt Madi, pirmie apavi, piebarojums un visi sīkumi. Neviens pat negribēja saprast, ka b&*$, mans mātes instinkts strādāja uz visiem 110%. Un ja man bija nepieciešama kāda konsultatīvs jautājums, vērsos pie draugiem, kuri ir attiecīgā diploma pārstāvji. Es nemēdzu googlēt un balstīties - bet kādreiz bija citādāk.

Es esmu pēc dabas - tāds kā brīvs putns, man patīk darīt to, ko es gribu darīt. Un ja kaut ko būšu ieņēmusi galvā izmēģināt, es to gribu izmēģināt. Un te bija visi faktori, kas mani apslāpēja. Man nebija brīvais laiks sev vienai!!! Es nevarēju pievērsties sev, lai pilnveidotu sevi, izvēdinātu galvu, sakopotu savas domas, atpūsties.  Tas ir svarīgi. Tas ir ļoti svarīgi! Dārgie kungi, vīri, vīrieši, lūdzu, lūdzu, laidiet savas sievietes vienas atpūsties. Pietiek kaut vai ar pastaigu vienatnē, hobiju atrašanu, sarunu vakari ar draudzenēm, siltas kapijas baudīšanu vienatnē. Un nedrīkst uzkrāmēt bērna audzināšanu un auklēšanu tikai bērnu mammām un vecmāmiņām. Ticiet vai nē, bet tas laiks, ko bērns pavada divatā ar tēti - tas bērnam ir svēts! Ņemot vērā, ka lielāko dienas daļu tēti atrodas darbā un pēc darba ir jāskrien sportot vai darīt citas svarīgas lietas. 

Oktobrī, kad viss bija aizgājis pilnīgi tālu, sapratu, ka man vajag kaut ko darīt sev. Es aizgāju jeb atsāku dejot tautas dejas. Šis bija ļoti zīmīgs lēmums manā dzīvē. Un tieši ar dejot atsākšanu es varu priecāties, ka gandrīz pēc gadu ilgas nebraukšanas ar auto, atsāku sēdēt pie stūres, un vadīt auto. Es sāku pamazām sarunāties ar cilvēkiem un ne pa bērnu vai to, cik reizes bērns šodien nokārtojās, ko ēda pusdienās un cik miedziņus pa dienu gulēja. [Klau, tikko neviļus prātā iešāvās, ka, cik gan mammas, kuras neiziet sabiedrībā kļūst garlaicīgas savam dzīvesbiedram. Par neko citu kā tikai bērnu mēs nerunājam.]

Es sāku smaidīt un priecāties. Un tā pamazām, es atguvu pati sevi. Vēl viena lieta - nekad, NEKAD sieviete neatsaki savus plānus dēļ dzīvesbiedra! Tik pat ļoti cik viņš ir iecerējis kaut ko darīt, arī Tu to vari atļauties. Un, ja Tu jau sen biji aizsitusi konkrētu dienu un laiku sev, tad arī neatsakies, ja vīrietim pēkšņi ir citi plāni padomā. Tā Tu tikai panāksi to, ka vīrietis sevi uzskatīs par noteicēju pār TAVU dzīvi un TAVIEM plāniem, kaut vai viņam pašam tā neliksies! Un Tu atkal nonāksi tur, kur biji pirms tam. Tā depresija ir tāda neganta un viltīga. Ja pat šķiet, ka tā ir atkāpusies, pietiek ar mazumu, lai tā atgrieztos. Un, lai atkal no tās izkļūtu, atkal ir daudz ar sevi jāstrādā. Vismaz man šobrīd ir tā pārliecība, ka depresija vairs uz mani neglūn aiz stūra. 

Ak, patiesībā tad pienāca šī gada satraucošākā nedēļa - komandējums. Es pat nevaru izteikt, cik ļoti šī nedēļa man ļāva atrast sevi! Man gada sākumā bija apņemšanās lasīt daudz grāmatu, vismaz vienu mēnesī. Es to esmu atsākusi darīt un esmu biežs viesis bibliotēkā. Es kaut kā sapratu, ka tieši šis gads ir mans pilnveidošanās gads - es sāku nodarboties ar jogu, sāku lasīt dzīves gudras grāmatas, es sāku iemīlēties pati sevī! Ak, cik tā ir svarīga lieta - mīlēt sevi, savu ķermeni, savu dvēseli. Es nezināju kāda ir tā sajūta dzīvot ar sevi harmonijā. Pirms Mades nespēju dzīvot ar sevi harmonijā, jo daudz smēķēju. Arī tad es sev nepatiku.  Labi, man skaļi jāatzīst, ka tagad, nu tieši tagad, kad veidoju šo blogu un rakstu, es tagad smaidu. Nu, tā, ka no visas sirds. Es gribu, lai visas mammas spēj sevi atrast. Spēj izrauties no ikdienas, spēj atrast draudzeni, kurai nav bērnu, ar kuru runāt ne par bērnu (neiespējamā misija, klau). Es tik ļoti gribu, lai visi priecātos par dzīvi. Un to izbaudītu. Labākās zāles pret visu ir prieks un smaids. Nu, ja ir bērns, tad bērnu smiekli, smaids. Ak vai, cik es esmu laimīga! Un gribu to laimi spēt ienest arī citu cilvēku dzīvēs. Tāpēc es sāku radīt kūkas.

Par mīlestību

Bez depresijas

Ar smaidu pretī sev

Linda

Lai saldi!