Kā mani iegāza, un es raudāju

Visas jūs zināt, ka katru nedēļu kopā ar Māmiņu Klubu mēs braucam uz Žagarkalnu. Viss bija ļoti jauki, es aizbraucu, fotografēju, dzēru tēju - kafiju, elpoju svaigu gaisu un baudīju skaisto ziemas skatu un priecājos par saviem puikām, kas apgūst slēpošanu.

Un vajadzēja Saškai atkal braukt no kalna. Tātad, kā nu tas sanāca. Mēs aizgājām papusdienot, un it kā viss sliecās uz to, ka brauksim mājās, līdz Saša un Saša nebūs pamanījuši, ka uz pacēlājiem (piestiprinātas biļetes pie jakām) ir vēl stunda laiks, kas izmantojams.

Bet mēs braucām. Mazliet pabraukājām. Zvans no Sašas, - draudzeni Sašu esot aizveduši ar sniegamoci, nevis vienkārši kaut kur uz mežu, bet uz medpunktu, un te nu es sapratu, ka mājās tagad mēs tiešām nebrauksim, bet es vēl nezināju, kā tas viss beigsies man.

Blogi jāraksta vien būs, un man tā starp citu ieminējās, ka tagad esot jābrauc man. Koooo, MANNNNN?

Ne apģērba, ne iemaņu, ne vēlēšanās, tikai bailes un panika. Un izvēles nav.

Atbraucām, iedeva man zābakus mana mīļākā 42.izmēra. Jā, nepietiek ar to, ka man ir asimetriskas krūtis, tad vēl arī 42.izmēra pēda.

Un labi, ka ir silts, tāpēc mammas dāvinātā vestīte ļoti noderēja.

Tātad, es visa tāda zili rozā stājos uz slēpēm. Instruktors kaut ko mēģina paskaidrot, kaut ko par to, ka sniegs mīl maigumu un glāstus, bet es BRAUCU! Braucu visu laiku, ko lai padara? Mani reāli visu laiku turēja.

Instruktors Ansis bija īsts džentlmenis, visu skaidroja sīki un smalki, pastāstīja, ko vajadzēja, un mani turot ne reizi nerājās, nu kustīga meitene, laikam tāpat kā mans dēls :)

Saulīti uzzīmējām (tāds vingrinājums) un uz kalnu prom!

Uz kalna man bija bail un sāpīgi, un vēl vairāk nesapratu, es nesapratu, ko no manis grib. Nobraucot pirmo reizi es izraudājos uz traumētās draudzenes pleca, ar domu - laidiet mani uz Himalajiem, laidiet mani pavisam. Nu negribēju es vairs braukt, man bija tik sāpīgi un tāds aizvainojums uz sevi par to, ka esmu tādos apavos uz slideniem koka gabaliem.

Bet, meitenes, pēc tam, kā aizgāja man tā lieta (teicu taču, ka instruktors lielisks), un tad arī sākās - nu vēl vienu reizīti nolaidīšos no kalna, vēl vienu.. Lūk, kārtējā pēdējā reizīte un es maigi nokritu, bet ļoti veiksmīgi. Sekundes laikā varēju pati piecelties.

Vīrs nebija redzams, viņš slēpoja no daudz lielāka kalniņa, pa kuru gribētu nolaisties arī es.

ŪUuuu, turiet mani, citādāk visus kalnus nobraukāšu!

Lūk, tā mūsu ģimene pārvērtās no interneta darboņiem par slēpotājiem.

Bet kāds pārvērtās no slēpotāju par novērotāju.

Un vēl kāds pievienojās mums!

Bet tas ir jau cits stāsts!

Paldies visiem, kas piespieda saņemt baudu no ziemas, paldies lieliskajiem instruktoriem, SEB paldies par gardo tēju un cepumiņiem ar sieru, un arī par dēla bezmaksas apdrošināšanu, paldies arī draugiem un maniem puikām par to, ka vienmēr ir man blakus! Es jūs visus mīlu!

P.S. Bet mākslīgais sniegs nav garšīgs, fui-fui..

Jaundzimusī slēpotāja Ilona