Kā man izdodas savienot augstskolu ar mazo?!

Īsumā pastāstīšu kā man iet, jo kopš studiju sākšanās ir pagājuši nu jau 2 mēn., un iesāksies drīz trešais.

Pats sākums bija bažām pilns-kā tētis tiks galā, jo pieskatījis viens visu dienu līdz šim nebija, kā es iekļaušos un spēšu izpildīt prasības pēc pauzītes, kad smadzenes neija vairs spiestas mācīties un domāt par ko nopietnāku, kā es atradīšu laiku individuālam darbam...

Bet būtībā viss ir daudz vienkāršāk:

-tētis tiek galā, pietam lieliski. Un viņiem ir vajadzīgs arī laiks tikai sev, lai stiprinātu tēva-meitas attiecības. Un galu galā mammai savā veidā ir jābūt kādreiz arī bez bērna.

-Prasības varu izpildīt. Ja nu vienīgi sākumā sāpēja galva pēc intensīvas mācīšanās, tad tagad esmu pieradusi. Arī iekļaušanās kolektīvā un visa tā padarīšana man ir stipri otršķirīga, jo neesmu vairs pēc vidusskolas, un kaut kā ar gadiem tā attieksme kļūst savādāka.

-Laiks priekš individ. darba reizēm ir problēma. Meita iet vēlu gulēt, un tad nākas mācīties pēc pl. 00.00, vai ziedot pusdienslaiku, un negulēt kopā. Vēl variants ir kad tētis pieskata, un tad es nozūdu ar grāmatu otrā istabā. Ja rakstu uz datora, tad sēž blakus un knibinās ap krūti, kamēr ar vienu pirkstu drukāju.

Kā jums, studējošās māmiņas, iet?