Kā gan bez piedzīvojumiem?

Labdien! Pastāstīšu par savu pieredzi slēpošanā ar slēpēm.

Līdz šim braucienam uz Žagarkalnu slēpošanas pieredze man jau bija bijusi - neliela un negatīva. Pirms sešiem gadiem pamēģināju paslēpot ar kalnu slēpēm, un tas izskatījās aptuveni tā:"Še tev slēpes, še tev nūjas, rekur  - kalns (ne bērnu-mācību). Uz priekšu!". Protams, bez jebkādas apmācības es ieskrējos ļoti ātri, nokritu un diezgan stipri sasitos. Šajā reizē slēpot pat no bērnu kalniņa un vilkt sev šos neērtos "dēlīšus", man bija ļoti bail.

Aizbraucām uz Žagarkalnu, izkrāvām visu no mašīnas, apģērbām-apāvām bērnus un nodevām viņus gādīgo instruktoru rokās. Pieaugušie, kas gatavojās slēpot, tas ir  - es un Saša, palikām vienas. Lai nezaudētu laiku veltīgi, uzreiz vilkām kājās slēpzābakus. Jāsaka uzreiz, ka tas izrādījās ļoti pareizs lēmums: pa to stundu, ko mēs nostaigājām tajos, pieradām pie šiem zābakiem, un tie pārvērtās no šausmīgiem klučiem vienkārši ne pārāk ērtos zābaciņos. Slēpzābaki, kā es sapratu, jāņem par diviem izmēriem lielāki, nekā apavi, ko valkāju. Bet arī te, kā izrādās, ir savi "zemūdens akmeņi". Velkot zābakus man vajadzīgā izmēra, man gandrīz uzreiz ļoti sāka tūkt kājas (stiprinājumi nebija pat vēl pievilkti).

Painteresējoties pie garām skrienoša instruktora, vai tas ir normāli (protams, ka nav), pirmos zābakus es novilku, un paņēmu zābakus tāda paša izmēra, bet cita modeļa; otrajos zābakos kājas jutās labāk.

Pēc tam instruktors izvēlējās mums slēpes, ņemot vērā garumu un svaru. Tāpat, drošības nolūkos, paņēmu sev arī ķiveri. Bet nūjas iesācējiem labāk neņemt, tās tikai traucēs un novērsīs no pareizā ķermeņa-roku-kāju stāvokļa.

Gājām izstaigāties, pierast pie zābakiem un apskatīties, kā ar slēpošanu iet bērniem. Mīļās meitenes no SEB dzīvības apdrošināšanas padzirdīja mūs ar karstu kafiju un pacienāja ar cepumiņiem.

Beidzot instruktors paziņo par skolnieku atlasi un sākas mūsu nodarbība. Sākumā neliela iesildīšanās, pēc tam slēpjām ar vienu slēpi kājā, tad trenējām otru kāju. Pēc tam vilkām abas slēpes, kaut kā tikām līdz pacēlājam un uzbraucām uz bērnu kalniņa pašu virsotni. Likām kājas trīsstūrītī, lēeeenām laidāmies lejā.. Un uzreiz pārgājām uz lielāku kalniņu. Vairāki patstāvīgi braucieni no lielā bērnu kalniņu un instruktors ņem mani, pirmo no trim skolniekiem, kam jāsāk no nulles, līdzi uz īsto kalnu. Divas reizes viņš tur nolaidās kopā ar mani lejā, un atstāja mani tur vienu - es vismaz kaut cik pieklājīgi varēju nolaisties lejā un sapratu, kā vadīt slēpes, kā bremzēt. Vispār, pa divarpus stundām nokritu tikai divas reizes.

Vispār, es gribu teikt milzīgu paldies, nē, pat PALDIES, mūsu instruktoram Dāvim. Viņš ne tikai iemācīja mani vadīt slēpes, viņš manī ieviesa pārliecību par saviem spēkiem tajā, ka man viss izdosies. Un cik patiesi viņš priecājās pat par īsti nenozīmīgu savu skolnieku veiksmi! Dāvis ir lielisks, profesionālis un ļoti atsaucīgs cilvēks!

Nošļūcot vairākas reizes patstāvīgi no lielā kalniņa, es noguru, jā, un pusdienu laiks arī bija klāt. Garšīgi paēdu, nolēmām ar Sašu vēl pāris reižu nolaisties pa kalniņu - biļete uz pacēlāju mums spēkā vēl bija stundu. Uzmanīgi pieslēpojām pie "sava" kalniņa, sākām laisties lejā un..

..un mana kreisā slēpe sāka dzīvot pati savu dzīvi. Es nokritu uz vienu pusi, slēpe aizlidoja uz otru pusi. Ceļgals sāp, sniegs ir auksts un slapjš.. Tā mēs arī gulējām divatā, es un slēpe, kamēr garām brauca viens no instruktoriem. Es paprasīju, lai man palīdz, pirmais jautājums bija - vai nevajag izsaukt ātros. No ātrajiem es atteicos, un tad viņš piedāvāja izsaukt "noslēpumaino zēnu". Zēns izrādījās ļoti jauks cilvēks ar sniega moci,kas samērā operatīvi bija klāt, piecēla mani un nosēdināja uz silta krēsla, savāca manas izsvaidītās slēpes un aizveda mani uz medpunktu. Tā, ka es pa šo dienu ar tādu transporta līdzekli arī pavizinājos, un tas man patika ne mazāk kā slēpes :)

(te ar šo verķi brauc operators, bet arī es tāpat vizinājos, tikai vēl aizmugurē karājās divas slēpes pie speciālā stiprinājuma)

Ceļgals izrādījās mazliet cietis, medicīnas darbinieks Žagarkalnā veica apskati un pirmreizēju traumas apstrādi, un jau Rīgā es aizgāju pie traumatologa. Secinājums - staigāšu, bet tuvākajā laikā jebkuras fiziskās aktivitātes jāierobežo.

Sāpīgi, ka mana slēpošanas gudrību apguve aprāvusies tieši tagad, brīdī, kad es pārvarēju savas bailes un sāku gūt prieku no slēpošanas. Agriezīšos vai nē - nāošajā sezonā kalnā? Pavisam noteikti! Bet pagaidām manu vietu Žagarkalnā ieņems jauns slēpotājs :)

Klibojošā Saša