Kā es sadzīvoju ar mammas un omes lomu

Šodien braucot autobusā, pa radio SWH izskanēja, ka šodien ir omīšu diena un kā to pavadīt. Kas tad mēs esam- omītes.

Sievietes, meitas, mātes un protams omītes. Tā kā arī es esmu viena no viņām, padalīšos ar Jums savās pārdomās. 

Laiks iet lieliem soļiem, tikko, man bija 15 un tad 18 un 19 es kļuvu par māmiņu, tagadējam 25gadniekam. Tad mani 22 un es skrienu pa kalna ielu uz telefona automātu, lai piezvanītu, jo pirmajā Latvijā sonogrāfā man pateica, ka gaidu meitiņu. 

Tad manas mazās Katrīnes piedzimšana un Edgara 20 , kad viņš aizbrauca strādāt uz Angliju. Pēc tam Kikas 12. klases izlaidums. Tad mazā Gustiņa  piedzimšana.

Savos 40 ar astīti es jūtos jauna un spēka pilna, es jūtos ja ne labāk tad noteikti savādāk kā 20. Jūtas, domas un darbi ir piezemētāki un pārdomātāki. Nekas nav mainījies, kā skrēju 20 , tā to daru tagad. Man patīk būt mammai, sievietei gan sanāk daudz retāk, es ļoti priecājos, ka viens maziņš mani sauks par omi.

Kāda mana paziņa, gan jau daudz vecāka par mani, vienā sarunā teica, ka viņa gan mazbērniem neļauj viņu saukt par omi, lai saucot vārdā. Grūti pateikt, kas tas ir, velme ilgāk palikt jaunai, vai kauns par savu vecumu, manā gadījumā tā nav. Gadi protams iet un iespējams, ka man tāds velme uznāks pie 60, bet tagad tas man nedaudz izsauc smīnu. 

Katrs vecums ir savā ziņā skaists, un es dzīvoju tajā vecumā, kad daudzas lietas dzīve jau ir sakārtojusi pati, es mīlu un esmu mīlēta. Brīžiem gan ir tā, ka gribās kādam salikt pa ausi un sevi pažēlot, jo liekas, ka tikai vēl kājas palicis uzkarināt man uz pleciem, bet tad nāk jauna diena un viss mainās. Galu galā ir tik forši būt vēl jaunai, uzraut kādu valsi ar jaunajiem, klausīties viņu mūziku un diskutēt par filmām, kas patīk gan man, gan jaunākajai paaudzei. Es mācos no viņiem, bet viņi no manis.

Es nejūtu tādu izteiktu atšķirību starp Katrīni un Gustiņu, iespējams tapēc, ka abi ir mazi un gadu starpība ir neliela. Viņi ir vienādi mīļi abi, tikai Gustiņš ir mazāks, tāpēc prasa vairāk uzmanības. Toties Katrīne jau ir tai vecumā, kad visas lietas un notikumus uztver ar saprātu un izsaka savu vērtējumu. Tas ir patiesi skaists laiks, jo mazie prātnieka secinājumi vienlaicīgi ir smieklīgi un tik mīļi.

Es uzskatu, ka katrs laiks, kas mums dots ir jāizbauda un es to arī daru, ir tāda sajūta, ka tu soļo pa pakāpieniem, ar katru tādu pakāpienu, tu iegūsti jaunas zināšanas un dzīve iegūst citu kvalitāti.