Kā es pateicu telefonam - NĒ!!!!

Dialogs ar sevi: Linda, jāpaskatās, cik ir pulkstenis, paņemu, atbloķēju telefonu, ieeju facebook. Wow, interesants raksts, jāizlasa, ziņas, jāizlasa, re, kāda bilde, jāielaiko. Pagājušas jau 20 minūtes. Bļin, es aizsēdējos. Nolieku malā telefonu. Bāc! Es nepaskatījos, cik pulkstenis!!! Paņemu telefonu, spiežu home pogu, telefons atbloķējas. O! Jāieiet instagram! Ieeju, skatos bildes, skatos, kas jauns, lasu aprakstus zem bildēm. Made sauc mani. Kļūst dusmīga. Es uz viņu, viņa uz mani. Labi, labi, bērns, es lieku nost telefonu, es tikai ātri vēl paskatīšos vai tētis ir atbildējis. Nepaskatos, sameloju. Ieeju facebook. Made sāk palikt niķīga. Es aizrādu, ka tā nevar darīt. Attopos. Linda, Tu dari nepareizi, nevis bērns. Vīrietis mājās. Davaj, liec nost telefonu! Tagad! Es dusmojos. Eju uz vannas istabu, ieslēdzos un sēžu telefonā. Neko jau svarīgu tur nedaru, tikai glāstu, bet patīk. gribot negribot telefons ir kļuvis par sastāvdaļu nr.1 manās rokās. Sirds sāp, bet cīnīties grūti. Kā.

Varbūt mazliet pazīstama situācija? 

Laikā, kad Made vēl bija man vēderā, aizgāju no darba, pārvācos uz Ventspili un kļuvu par mājās sēdošu grūtnieci-bezdarbnieci, ar vien vairāk laika sāku pavadīt glāstot savu telefonu. Sākumā, jau nelikās, ka tā ir kāda atkarība un, ka vispār telefons spēj radīt atkarību. Neatceros tādu nakti, kad dodoties gulēt, būtu jau laikus nolikusi malā savu telefonu. Pirms gulētiešanas telefonā pavadīju vismaz 3-4 h. Pavisam nopietni, sēdēju bezjēgā telefonā, līdz sāku googlēt "Kur pārziemo sienāži?", "Kur ziemās guļ tauriņi?". Spējat aptvert, kā telefona biežā glāstīšana spēj izpostīt attiecības? Tu sēdi vakarā dīvānā, tā vietā, lai parunātu, apķertu mīļoto, visu savu uzmanību velti telefonā un uz jautājumiem no mīļotā spēj vien atbildēt seklu "mhm.".

Piedzima Made, ņemot vērā, ka mazi bēbji daudz guļ, vēl vairāk sāku pavadīt laiku sēžot telefonā. Tolaik arī šī ilgā telefonā sēdēšana nelikās daudz. Nu, ko gan citu es darīšu, kamēr bērns guļ, ja vakariņas spēju pagatavot 30 minūtēs un māja ir aptuveni, daļēji iztīrīta? Made sāka pieaugt, prasīja vairāk manu laiku. Brīžam paliku dusmīga, ka neļauj mammai paglāstīt telefonu! Ak, es stulbene tāda! To brīdi, kamēr pieaug bērns, atkārtojumā noskatīties mēs nevaram! Jebkuru tv pārraidi, facebook rakstu varam taču izlasīt, apskatīt, tad, kad bērns, piemēram, guļ, vai ne? Kāpēc ir jādara pāri tam, kas Tev visdārgākais? Lieki piebilst, ka sākās pārmetumi no dzīvesdrauga puses, par to, ka pārāk daudz sēžu telefonā. Paliku dusmīga, aizkaitināta, sāku nīst viņu! (piedod, ja šo lasi, bet tā bija, un tagad to nožēloju). Es pat domāju, ka visu mūsu strīdu pamatā bija biežā telefonā sēdēšana un ABIEM! Katrā strīdā vismaz tika pieminēts tas. Smieklīgi? Nē, nožēlojami. Ilgu laiku cīnījos un mēģināju sev ieskaidrot, lai sēžu mazāk telefonā. Tā pat jau svarīgu neko nedarīju. Vienkārši slidināju ekrānu. Es vairākas reizes solīju Madei, ka labošos, jo viņa man atbildēja "Jā", kad jautāju - vai mamma pārāk daudz laika pavada telefonā? Raudāju, cīnījos, centos mazāk sēdēt telefonā. Nu, nesanāca. 

Atbraucot mājās pēc komandējuma, gribu katru mirkli tvert kopā ar Madi. Ziniet, kas bija pirmais, ko izdarīju? Es izdzēsu facebook, aliexpress aplikācijas no sava telefona. Jo šīs bija divas aplikācijas, kur pavadīju vairāk laika. Instagram izdzēst gan es neplānoju. Tur šobrīd ieeju 1-2 x dienā, ātri izejot cauri, paskatoties, kas jauns. Uz draudzeņu vēstulēm piespiežu sevi atbildēt, kad man rodas tam brīvs laiks. Uz zvaniem es pārzvanu, kad laikā neesmu pacēlusi (es nekad laikā nepaceļu, jo man vienmēr ir klusuma režīms telefonā, haha), bet arī gari runāt nevēlos. Uz sms uzreiz atbildu tikai pašam tuvākajam. To meita man ļauj. Atbildēt tētim ir svēta lieta. Ja vēl var pati palīdzēt mammai kādu gorillas vai fejas emoji uzlikt, tad vispār super! 

Turklāt, ziniet, kas lika man pamatīgi izraudāt acis? Made vienmēr, kad tikko pieceļas, tētim klāt pienes viņa brilles. Ziniet ko man? Jā, šeit pat nav jāmin! Tas bija telefons. (tagad jau bija, skaidroju meitai, ka man to telefonu ne-va-jag!) 

Ir pagājusi nedēļa. Man jau pašai šķiet, ka dienā telefonā šobrīd pavadu aptuveni 30-40 minūtes. Dienā! Es gribu spēt iemācīties izvērtēt dzīves prioritātes. Un šobrīd telefona slidināšanas vietā, kad Made guļ un man ir brīvs laiks es vai nu rakstu blogu, vai lasu grāmatu. Topu gudrāka. Lasīt vairāk grāmatas bija viena no manām 2018.gada apņemšanām. Un es ticu, ka būtu izlasījusi vairāk, ja vien mazāk sēdētu telefonā. Un man vairs nav pārmetumi, kad paņemu rokās telefonu. Un man neviens vairs pēkšņi nepārmet, ka pavadu daudz laika telefonā. Es gan varu sākt pārmest dzīvesdraugam. Haha. Un Made ir ievērojusi, ka es vairāk ar viņu spēlējos un darbojos. Un tas mani dara laimīgu. Tomēr, tas bija vienkārši! Atlika izdzēst aplikācijas un uzreiz telefonam zūd vērtība. 

Novēlu katram, pirms paņem rokās telefonu, izvērtēt, vai tagad maz to vajag, dzīve ir pārāk īsa un skaista, lai izniekotu to sēdēšanai telefonā. 

Un - yes! Vēl viena atkarība uzvarēta. Nākamā būs saldumu atmešana. Es ceru, ka rīt jau sākšu oficiāli atteikties no saldumu (baltā cukura) lietošanas uzturā, sākumā uz 10 dienām. Tāpēc šodien es saēdos saldumus, vakarā eju skriet un tad jau rakstīšu sīku atsauksmi par šīm 10 dienām bez jebkāda salduma, kura sastāvā ir baltais cukurs. 

Lai skaisti 

Linda