Jaunas attiecības pēc šķiršanās

Kad vienas attiecības beidzas, kāds meklē uzreiz jaunas, kurās ielēkt, kāds cits pārdzīvo par to, kas beidzies un vēl par jaunām nespēj domāt. Ļoti bieži vienam no parteriem ir jau variants jaunām attiecībām un bieži vien tas ir iemesls, kāpēc beigušās esošās. Labākajos stāstos ir tikai dzirdēti šķiršanās varianti, kad abi pieaugušie apsēžas, izrunājās un, palaižot viens otru, dzīvo tālāk. Tas notiek retāk nekā gribētos.

Un tad sākas stāsts par jauno attiecību veidošanu, kā arī bijušā partnera otrās puses pieņemšanu, ja iesaistīti bērni.

Manā stāstā arī viss kaut kā ir malies ap šīm tēmām – pieņemšanu, dusmošanos, nepieņemšanu, jaunām attiecībām un izvēlēm. Es pie sevis biju iedomājusies, ka labākais variants būtu, ja abiem jau būtu attiecības un vairs nebūtu jādomā, kas bija vai kā bija. Dzīvē ir savādāk.

Pirmā reize, kad mani apstākļi pārbaudīja, kā es jūtos par šķiršanās situāciju, bija, kad bērni tika iepazīstināti ar bijušā  jauno cilvēku. Laikam nav svarīgi, vai tas ir jauns cilvēks, zināms vai jau kādreiz uzpeldējis, fakts paliek fakts, bērnu dzīvē būs jauns cilvēks un man tas ir jāpieņem. Tas nav viegli. Ja vēl sirdī stāv dusmas un aizvainojums, tad ar pieņemšanu ir grūti. Tam būtu vajadzīgs laiks, bet realitātē tā nenotiek un to mēs nespējam ietekmēt.

Es biju izvēlējusies saglabāt cieņpilnas attiecības ar savu bērnu tēti un ļaut bērniem redzēt, ka arī šādās attiecības, kad mamma ar tēti nav kopā, ja arī nav draugi, tad vismaz var sarunāties bez dusmām. Man ir izveidojušās labas attiecības, kaut arī sākumā pēc šķiršanās tādas nebija. Man arī bija grūti pieņemt, ka bērni brauc pie tēta un tiekas ar jauno cilvēku.

Kas man ļāva to pieņemt? Bērns tur jutās laimīgs un vienmēr ar prieku stāstīja par tur pavadīto laiku. Tā kā bērnu labsajūta man ir svarīgāka par saviem iekšējiem tarakāniem, tad kaplēju tarakānus, nevis ietekmēju bērnus. Un vēl viena lieta, ko izdarīju, lai savu, vismaz nelielu uzticību veidotu pret jauno cilvēku, sarunāju tikšanos un iepazinos/izrunājos. Tas bija lielākais pagrieziena punkts, kura laikā palaidu lielākās dusmas, izpratu situāciju un ļāvos dzīvot tālāk.

Ja runā par jaunu attiecību veidošanu, tad sākumā, pirms kāda laika, man par to bija bailes domāt. Jo pirmā doma bija - kā? Esmu mamma, dažiem tas varētu būt šķērslis. Vai šāda es patikšu? Un vēl tas sākuma posms, kas no vienas puses ir skaists, bet no otras puses, tu nekad nezini, vai viņš ir tāds īstenībā vai tikai uzlicis šo pirmā laika masku. Būtu jāļaujas.

Iepazīties ir iespējams diezgan viegli. Tagad piedāvāti tik daudzi varianti, ka to var izdarīt sēžot mājās. Bet, lai veidotu kaut ko nopietnu, tā ir cita lieta.

Esmu šā posma ceļa sākumā. Pirms to sāku, saliku pa punktiem, kas man ir pieņemami, ko es vairāk nevēlos un ko es esmu gatava sniegt, lai viss izdotos. Pirms visu sākt, mans teikums bija un ir – esmu mamma diviem bērniem. Ne visi kandidāti ir gatavi šādu faktu dzirdēt. Bet ziniet, ir arī pieauguši kandidāti, kas to uzskata par normālu lietu.

Kad pirmo reizi pateicu šo faktu, es pati par sevi biju pārsteigta, jo sajutos tik spēcīga. Man vairs nebija svarīgi, vai šis kandidāts to pieņems vai nē, jo gadījumā, ja nepieņems, tad tāds nav mana laika vērts. Bet ir tādi cilvēki, kuri pēc šī fakta dzirdēšanas, arī uzaicina tikties.

Lai arī kā būtu un kā būs tālāk, es sevi neesmu norakstījusi un zinu, man būs viss, ko esmu vēlējusies.