"Īpašo" bērnu bums?

Šķiet, pašlaik biežāk kā jebkad agrāk dzirdam par bērniem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem - uzmanības deficlītu, autiskā spektra traucējumiem, garīgo atpalicību, Dauna sindronu, kā arī daudzām citām problēmām, kas liedz mazajiem (kā arī viņu vecākiem) baudīt pilnvērtīgu dzīvi. Šī tēma man ir ļoti tuva un sāpīga, jo pašai ir 2 dēli ar AST (autiskā spektra traucējumiem), un ļoti bieži domāju, kāpēc tā ir sanācis, ko vajadzēja darīt savādāk pirms un pēc mazo dzimšanas, lai, iespējams, no šīs problēmas izvairītos. 
Nav ne jausmas, kāpēc īpašo bērnu "bums" ir tieši tagad, vai tiešām pašlaik ir daudz vairāk problemātisko bērniņu, vai arī mēs vienkārši esam tik informācijas pārbagātā vidē, ka gribot negribot par to dzirdam daudz biežāk, kā pirms gadiem 10. Ticu, ka lielu lomu spēlē internets, apvienojot līdzīgi domājošus, ar līdzīgām kaitēm slimojošus, uz līdzīgiem mērķiem ejošus vai  kopīgā pagātnē vienotus cilvēkus, ar kuriem bez interneta starpniecības mēs noteikti nebūtu satikušies. 

Taču tik un tā aktuāls un atvērts paliek jautājums - kas liek bērnam kļūt "īpašam"? Mūsu piesārņotā vide, ūdens, ko dzeram, gaiss, ko elpojam, pārtika, ko uzņemam? Varbūt tās ir vakcīnas, kas, pārbāztas ar dažādām vielām, savienojumā ar jocīgo pārtiku, vidi un citiem faktoriem rada dažāda smaguma bojājumus bērnu smadzenēs, padarot iepriekš veselus bērnus par dažkārt pat ļoti smagiem, uz gultas gulošiem, slimiem bērniem? Varbūt mēs vienkārši pašlaik tam pievēršam pārāk daudz uzmanības; iespējams, šādi bērni tādā pat daudzumā bija arī iepriekš, taču ar viņiem neviens "neucinājās", neuztvēra, piemēram, bērna ar autismu dusmu lēkmi kā slimības simptomu, bet gan kā vienkārši izlaidību un sliktu audzināšanu? 

Tomēr nē, pēdējam es neticu. Atceros savu bērnību, pazinu ļoti daudzus bērnus gan skolā, gan mūzikas skolā, gan citur - radu un draugu pulkā -, un, godīgi sakot, nezinu nevienu, kuram bērnībā būtu bijuši kādi funkcionālie traucējumi. Jā, bija bērni, kuriem mācības padevās sliktāk par citiem, bija tādi, kuriem patika sēdēt uz palodzes un lasīt grāmatu, nevis iesaistīties kopīgās aktivitātēs. Bija bērni, kuriem labāk padevās sports, citi, kuri bija dzimuši mūziķi vai matemātiķi, kā arī atsevišķi bērnu ar ģēnija piedevu, kuriem padevās gandrīz viss, ko tie darīja. Taču līdz pat mana vecākā dēla ienākšanai mūsu dzīvē es nekad nebiju saskārusies ar to, ka bērns var nerunāt. Vienkārši neprast runāt, nevis negribēt - nevarēt! Nebiju redzējusi, ka bērni panikā un sāpēs kliedz, ausis aizspieduši, jo troksnis, kas skan tuvu vai tālāk, acīmredzot ir traucējošs viņu jutīgajam dzirdes aparātam. Un nekad nebiju iedomājusies, ka vēl 7 gadu vecumā nevarēšu bērnu palaist ārā paspēlēties, nebaidoties, ka viņš izdomās mukt prom, un tad ir, piedodiet, auzas, jo baiļu sajūtas nav, ir tikai liela dūša, griba doties un ausis, kas nedzird vārdu Stop! 

Vienubrīd es sevi vainoju bērnu kaitēs, domāju, varbūt ko neesmu izdarījusi pareizi, viņus gaidot.. Varbūt, ja viņi būtu dzimuši dabīgās dzemdībās.. ja grūtniecības sākumā nebūtu lietoti hormonu preparāti.. ja es nebūtu lietojusi ķīmiskus produktus savā higienā un mājas kopšanai... Ir tik daudz neskaidrību, jautājumu, "kā būtu, ja būtu" scenāriju... Ticu, ka ar tiem mokās lielākā daļa īpašo bērnu vecāku. Zinu, ka tas nepalīdz, vien iedzen arvien dziļākā sevis žēlošanas vai, vēl smagāk, pašpārmetumu bedrē. Taču es vienmēr esmu bijusi zinātkāra un ziņkārīga, man patīk veidot viedokli un spēt to pamatot. 

Vēl viens variants, pie kā nonācu relatīvi nesen, noklausoties lielisku grāmatu "Pusnakts Černobiļā", ir - varbūt šādi izpaužas radiācija, kuru mēs, liela daļa tagadējo īpašo bērnu vecāku, pilnām plaušām uzņēmām 1986.gada pavasarī? Protams, pierādījumu tam nav absolūti nekādu, bet, ja zinām, ka radiācija bojā šūnas struktūru, man visai ticams liekas variants, ka varbūt mūsu dzimumšūnas radiācijas ietekmē ir deformējušās, un attiecīgi arī mūsu bērni ir ar dažādām problēmām.

Šo noteikti būtu interesanti pētīt zinātniekiem, mediķiem un citiem speciālistiem, taču es nobeigumā gribu teikt, ka ļoti ceru ieraudzīt "Īpašo" bērnu buma galu. Speciālās skolas un bērnudārzi ir pārpildīti, taču parastās skolas tiek slēgtas. Kaut kas šai visā situācijā liekas ačgārns jau pašā saknē. Kaut kas ir nogājis greizi pašos pirmsākumos. Iespējams, pat DNS līmenī. Bērnos, vecākos, mūsu valstī un pasaulē. Un, protams, mēs varam vākt naudiņu, lai palīdzētu šiem bērniņiem (arī manam, par ko esmu bezgala pateicīga mūsu sabiedrībai), bet ir jāsāk meklēt iemesli, kāpēc šo bērnu ir tik daudz. Un ir jārīkojas. Ar steigu. Nezinu, kā jums, bet man jau kādu laiku ir sajūta, ka laika vairs nav daudz, ka nupat, nupat būs kāds kritiskais moments, pēc kura atpakaļceļa var arī nebūt.

Ļoti ceru, ka es dramatizēju un kļūdos. Man tā gadās bieži. 

Iepazīties ar mūsu stāstu vari te.