Intervija ar Gunu Ūseli pēc Ultra Trail maratona pievarēšanās Madeirā!

No sirds sveicam Gunu Ūseli ar varonīgo finišu 12. aprīlī Madeirā, kad viņa pievarēja lielo Ultra Trail kalnu maratonu (UT85). Guna, Tu esi mūsu iedvesma!

Ko Guna saka par savu neaizmirstamo pieredzi:

• Kā Tev gāja? Vai atšķīrās Tevis iedomātā trase no realitātes? 

Trase bija grūtāka, nekā biju domājusi. Ja zinātu tieši kāda ir trase, ļoti šaubītos par savām spējām to pieveikt. Ņemot to visu vērā gāja apbrīnojami labi, mans ķermenis mani pozitīvi pārsteidza! Nebiju domājusi, ka varu tik daudz. Laikapstākļi arī bija tuvu ideālam, mākoņains, pavēss. 

• Vai Tu lūdzu varētu padalīties ar savām sajūtām pirms un pēc maratona? Vai trasē bija brīži, kad pārņēma bažas, vai paspēsi līdz finišam laikā?

Tā kā šīs bija manas līdz šim grūtākās un garākās sacensības, ar startu pusnaktī, tad pirms tam biju ļoti satraukusies, pēdējo dienu jau bija sajūta, kaut ātrāk sāktos, beigtos, un nebūtu vairs par to jādomā. Jāmācas nomierināt prātu šādās situācijās. Sākot skriet, viss ir kārtībā – iestājas tāda kā cita realitāte, kur vienīgās domas un rūpes ir par trasi un skrējienu, realitāte ārpus tā tobrīd neeksistē. Domāju, ka tieši šo sajūtu dēļ arī piedalos šādos pasākumos, treniņā ikdiena tomēr reizēm ielaužas. Skrienot trasi dalīju posmos – no kontrolpunkta uz kontrolpunktu un koncentrējot tieši uz šo posmu, centos pārāk daudz nedomāt par kopējo kilometrāžu, vismaz līdz trases vidum. Enerģijas trūkums nāca viļņveidīgi. Pirmais lūzuma punkts bija 6 no rīta, kad burtiski migu ciet ejot, klupu uz akmeņiem, apkārt tumšs, bieza migla, neko neredz. Pietika ar acu samirkšķināšanu, lai jau sāktu laisties snaudā. Grūti bija iedomāties, kā vēl gandrīz 20 stundas iztikšu bez miega (kontrollaiks 26h). Šādos brīžos nūjas palīdz līdzsvaru noturēt un nekrist, paklūpot pret akmeņiem. Pēc 10-15 minūšu cīņas ar miegu nokļuvu kontrolpunktā un možums atgriezās. Nākamais lūzums bija ap 11 dienā, tas bija garš posms ar lielu kāpumu summu, sāka pietrūkt enerģijas, trase visu laiku vijās augšā un lejā šķietami nebeidzami. Šo salas daļu pirms dažiem gadiem bija skāris ugunsgrēks, tādēļ arī ainava enerģiju nedeva –apdegušu koku silueti, krāsas pelēcīgas. Sasniedzot kontrolpunktu tiešām jutos iztukšota, veikta bija puse no distances, kājas piedzītas, enerģijas nav, joprojām 40 kilometri priekšā. Bet laika vēl bija daudz, tādēļ par izstāšanos nedomāju, nolēmu – ja no trases neņem nost dēļ neiekļaušanās kontrollaikā un nekas nesāp, tad nogurums nav iemesls neturpināt. Pasēdēju kontrolpunktā, iedzēru kolu un tēju, brīvprātīgie gādīgi satīņāja guļammaisā, lai nesalstu un pēc 20 minūtēm biju gatava doties tālāk. Pēdējo lūzumu jau palīdzēja pārvarēt finiša tuvums. Palīdzēja arī domas par finišu, iepriekšējo sacensību pieredze, ka zini – enerģija atgriežas, protams, arī tas, ka zini – draugi un tuvinieki par tevi domā, jūt līdzi, tic, ka finišēsi. Papildus motivācija, ja kāds no tuvajiem cilvēkiem gaida finišā. Daudz enerģijas un spēka guvu no apkārtējās dabas, uzaustot gaismai un ieraugot fantastiskās, zaļās ielejas enerģija dubultojās, pārņēma prieka sajūta.  

• Kā Tavs fiziskais ķermenis jutās stundu, dienas pēc sacensībām? Kā Tu palīdzēji tam atgūties un atveseļoties pēc grūtā maratona?

Uzreiz pēc finiša bija tikai sagurums un stīvums muskuļos, bet nekas nesāpēja. Augšstilbu muskuļi no lejup skrējieniem sāka sāpēt nākamajā dienā, sāpes pārgāja pēc piecām dienām. Tieši šīs kāju sāpes bija psiholoģiski grūtas, gribās iet, kāpt, apskatīt apkārtni, bet fiziski nevari. Nogurumu un vājumu dienās pēc skrējiena neizjutu, arī īpašu miegainību ne. Ja neskaita muskuļu sāpes, tad jutos labāk, kā pēc sava pirmā maratona. Lai atjaunotos neko īpašu nedarīju, pastaigājos iespēju robežās, regulāri veicu dažus stiepšanās vingrojumus un novietoju kājas pie sienas. Nedēļu pēc skrējiena atgriezās vēlme vairāk un aktīvāk kustēties, bet skriet vēl negribas, lai gan fiziski paskriet varētu. Pagaidām ļauju sev neskriet un atgūt motivāciju, tā vietā braucu ar riteni, staigāju. 

• Atskatoties atpakaļ, vai esat apmierināta ar savu sagatavošanās programmu un savu sagatavotību maratonam? Gaidot un gatavojoties šīs vasaras lielajam maratonam (Ultra Trail kalnu maratons Monblānā), vai ieviesīsi kādas izmaiņas savā sagatavošanās programmā?

Sacensības parādīja, ka izturība ir uztrenēta pietiekami, par to prieks. Vairāk noteikti jāpiestrādā pie skriešanas/kāpšanas kalnos, īpaši pie noskrējieniem. Plānoju treniņus atsākt nedēļu pēc Lieldienām un divreiz nedēļā sākt skriet kalniņus un/vai kāpnes, jo daudzās vietās takas pārvēršas pakāpienos, kur pats nevari izvēlēties soļa garumu, un arī šāda skriešana ir jātrenē. Sajutu nelielas sāpes gurnos, tātad arī šīs saites un muskuļi jāpastiprina. Kopumā – vienkārši jāturpina skriet un „jāpieradina” kalniņi.

Mēs sekosim līdzi Gunas gatavošanās treniņiem un sajūtām viņas nākamajam lielajam Ultra Trail kalnu maratona posmam CCC trasē, kas ir daļa no lielā Ultra Trail kalnu maratona Monblānā, kas norisināsies šogad augustā pie Šamonī pilsētiņas Francijā. Vairāk informācijas www.ultratrailmb.com 

Guna, vēlam Tev veiksmi ar gatavošanos!

Gunu intervēja jogas studijas Labo Sajūtu Laboratorijas jogas pasniedzēja un kaislīga skrējēja Lisa Biffin.