Esam skrējuši par daudz!

Šajā trauksmainajā laikā, kurā dzīvojam, kur katra diena nes sev līdzi informāciju, kas ir jauna, nebijusi un dažu brīdi baisa: kā tas skars mani, manu ģimeni, bērnus, profesionālo dzīvi…piekrītu kādam speciālistam, kas teica vārdus: “Esam skrējuši par daudz! Tagad ir laiks pauzei. Laiks apstāties un padomāt.”

Katrs cilvēks neizbēgami iziet konkrētiem savas dzīves cikliem. Tos mēdz dēvēt par dzīves sezonām jeb gadalaikiem, un lielā mērā no tā ir atkarīgs, kā skatāmies uz notikumiem, kas šobrīd notiek pasaulē saistībā ar vīrusu Covid-19 un no tā izrietošajām tālejošajām sekām.

Man personīgi pēdējie 2 dzīves gadi ir bijusi SKRIEŠANA. Ak, kā es gribētu teikt, ka tā ir bijusi aktīva sportošana. J Bet nē, tā ir bijusi skriešanās ar laiku. Kad pēc ilgāku gadu pārtraukuma atgriezos aktīvajā profesionālajā dzīvē. Jā, ir bijis ar izaugsmi bagāts laiks, bet daudzreiz ir gribējies ielīst atpakaļ “siltajā alā” un pabūt mierā un klusumā, komforta zonā, kur viss šķiet tik pazīstams, kaut arī nemaz tik izaugsmi neveicinošs.

Ko nozīmē mammai ar 3 bērniem (2 skolnieki, 1 “dārznieks”) strādāt pilnas slodzes darbu? Nav viegli! Vismaz ne Latvijā. Kādreiz runāju ar sievieti, kura bija saskārusies ar onkoloģiju un laimīgā kārtā darba devējs viņu neatlaida, kā tas daudzreiz ir dzirdēts, bet atļāva strādāt uz pusslodzi, jo viņa bija uzcītīga darbiniece. Šī dzīves satricinājumus piedzīvojusī sieviete teica: “Tikai tagad sapratu, ka patiesībā katrai sievietei vajadzētu strādāt pusslodzes darbu, jo… mēs esam sievietes!” Jā, mēs esam tās, kurām jābūt maigām un sievišķīgām sievām, mammām un vienkārši sev. Bet nemitīgajā minētajā skrējienā ir viegli to pazaudēt.

Dažreiz aiz izmisuma esmu domājusi, kā apstādināt laiku. Kā iegūt laiku? Kaut kam, kas nav tikai no sērijas: “Just do it!” Bet arī kaut kam priekš sirds un miera. Piemēram, grāmatai.

Man patīk pauzes. Un … pat krīzes, jo tās liek pārvērtēt. Ne tikai man, bet ikkatram. Uz kurieni skrienam? Kas ir mūsu motivācija? Kas ir dzīves pamats? Vai nejauši neesam aizņēmušies kādus svešus lozungus katrai jaunai dienai?

Svarīgākā atziņa, pat nezinot, kas ir priekšā: VISS IR TEPAT. Šo atziņu kādreiz ierakstīju savā dienasgrāmatā. Apstājoties, lietas var apskatīt tuvāk. Lai mums katrai tas izdodas. Ne tikai ģimenei par svētību, bet katrai pašai. Atrast miera mirkļus šai nemierīgajā laikā, lai ieraudzītu svarīgāko.