Esam jaunās mājās!

Pirms nepilna mēneša rakstīju,ka atkal mūsu ģimenei jāmeklē jaunas mājas- jauns dzīvoklis.

 Pirmajā mirklī likās – pasaules gals. Atkal visa tā mantu krāmēšana, sludinājumi, zvani, dzīvokļu skatīšanās…..

Tā kā šo ziņu uzzinājām brīvdienās, pāris dienas bija ko padomāt, panervozēt kas un kā būs.

Pienāca pirmdiena un devos uz darbu! Galvā domas visādas, darbam pieslēgties tik pat kā neiespējami- ko ,kas , kā tiksim galā….

Bet pastāstot savu sāpi klolēģiem ,mana grūtā situācija atrisinājās 30 minūšu laikā. Es patiešām biju šokā,ka viss tik ātri var nokārtoties.

Kā reiz kolēģei viena attāla radiniece meklēja īrniekus. Nekavējoties zvanīju ,lai norunātu tikšanos, uzzinātu kādas ir īres maksas un kādā stāvoklī dzīvoklis. Jau nākamajā dienā bijām skatīties dzīvokli. Viss apmierināja- esam ar mieru!

Protams ,tas viss nebija bez problēmām. Pirmā protams bija –deklarēšanās. Skaidrs,ka ejot prom no iepriekšējā dzīvokļa mums bija jāpiedeklarējas kur citur. Un te sākās pirmā problēma. Saimniece nedaudz satraucās par to ,kā uz to lūkosies VID. Jo šobrīd jau pie tiem parastajiem cilvēkiem ķeras klāt kur var. Kaut arī man paskaidroja dzīvokļu departamentā, ka izīrējot vienu dzīvokli nekas nav jāmaksā- tomēr jāmaksā ir.  Tā nu vienojāmies,ka slēdzam līgumu, viss ļoti oficiāli,lai mēs visi četri varam te deklarēties un saimniece līgumu iesniedz VIDā . Viņai sirds mierīga un mēs varam deklarēties.

Tad nu kamēr visu nokārtojām pagāja kāds laiciņš un 1.februārī ievācāmies jaunajā dzīvoklī.

Jāsaka ka nedēļa pirms pārvākšanās bija traka. Katru vakaru pēc darba cītīgi krāmējām mantas. Tuvojoties nedēļas beigām viss bija sapakots, pie mantām bērni vairs netika, drēbes iekrāmētas, īsti nezinājām kur kas atrodams. Juceklis. Bet galvā doma- pavisam drīz būs labāk.

Un jā, nav ļaunuma bez labuma! Jeb kā es saku- viss kas notiek ,notiek uz labu.

Sākās lielais aukstums, mūsu vecajā dzīvoklī bija -17 grādi. Mēs divas nedēļas salām. Staigājām un gulējām džemperos. Bērni sāka klepot un puņķoties. Mājās iet pat īsti negribējās. Bet mēs zinājām ,ka jaunajā dzīvoklī ir jauni logi, tur ir stipri siltāks…

Tad nu pārvākšanās pēkšņi tika gaidīta ar lielu prieku!

Jāsaka ,ka arī abi bērni īsti nekā nereaģēja. Adrians ļoti priecājās,jo vairs nav jākāpj piektajā stāvā, bet var braukt atkal ar liftu. Denīze nekādi neizrāda ,ka viņai šī pārvākšanās kaut kā kaitējusi. Mantas ir, gultiņa ir, mamma,tētis ,brālis ir. Vairāk jau neko nevajag. Mēs ar vīru priecājamies par siltu dzīvokli, es par lielāku virtuvi.

Protams arī bez mīnusiem neiztikt- dārziņš tagad ir tālāk. Bet toties sabiedriskais transports tuvāk mājām. Papildus būs jāiegādājas tvaika slota, jo abās istabās ir ieklāti paklāji,kas man ar diviem bērniem liekas ļoti traki un ar parasto putekļu sūcēju tikt galā praktiski neiespējami.  Vēl šādas tādas sadzīviskas problēmas,bet kopumā tas viss ir sīkums,jo mums ir kur dzīvot.

Vispār jau pārvākšanās šad tad noder. Es izmetu atkal tik daudz ko lieku. Kaut arī pagāja tikai deviņi mēneši kopš iepriekšējās pārcelšanās.

Tagad ar lielu nepacietību gaidām un ceram ,ka mūsu valdība atbalstīs ģimenes un varbūt pēc gada vai diviem arī mums būs iespēja tikt pie sava mājokļa, un tad jau pārvākšanās būs ar divtik lielu prieku!