Es arī esmu bijusi uz robežas... (Ventspils stāsts)

Ventspils notikumi ir satricinājuši visu Latviju, bet šadi līdzsvara zudumi notiek visapkārt mums līdzās arī manā dzīvē diemžēl....

Mēs ļoti gaidījām savu bērniņu, bet viņš piedzima slims ar nopietnā dzīvībai bīstamām kaitēm. Negribētos šeit izklāstīt šo slimību. Tās bija lielas mocības, jo ik pēc trim stundām katru dienu man nācās veikt manipulācijas, lai mazulis pilnvērtīgi spētu dzīvot, lai mums nav jādodas uz slimnīcu u.t.t. Lieki stāstīt cik tas bija mokoši un spēkus izsmeļoši. Es biju izmisusi, man nolaidās rikas, dažkārt likās, ka viss ko daru ir bezjēdzīgi, jo tas neuzlabo viņa veselību. Mans bērns vienkārši dila manā acu priekšā. Es nespēju tajā noskatīties...

Līdzcilvēki izturējās vienmēr pamācoši, ka es daru šo un to nepareizi, ka tā ir bijusi mana vaina, ka bērniņam akniņas sākušas bojāties, jo es nespējot viņu normāli pabarot. Neviens pats mums ar vīru nesniedz vajadzīgo atbalstu- garīgi, uzturot mūsos ticību. Mana māte pat braucot ciemos pie mums pārmeta man vienmēr, ka kādam plauktiņam tur putekļi, ka nav visi trauki nomazgāti un kas es esmu par saimnieci. Vīra māte mums palīdzēja iegādāties dzīvokli uz kredīta, bet, kas to deva, ka naudas bija pirmajai iemaksai, bet mēs gulējām uz grīdas vēlāk uz piepūšamā matrača veselu gadu. Iedomājaties, ja bērns ir jāieaijā vai jāpabaro, ja dzīvoklī ir tikai viņa gultiņa un matracis. Finansiāli neko nespējām atļauties, jo visu naudu atdevām maksājumiem par dzīvokli- kredīts un komunālie. Mazulim bija jāmaksā lielas summas par zālēm, ko mums neatmaksāja valsts. Apskaudu vecākus, kuri iet uz randiņiem un bērniem ir aukles, jo mēs gada laikā izgājām divatā no mājas āra divas reizes. Dzīvojām izmisumā, tukšās sienās, neko nespēdami atļauties, slims bērniņš un nepārtraukta uztraukšanās par to vai viņam nav pasliktinājusies veselība. Cilvēki izturējās vienaldzīgi, nepiedāvāja nekad vai es varu pieskatīt tavu mazuli uz stundiņu, lai tu varētu atpūsties, mums nebija tādu cilvēku. Tad vīra māte mūs vēl sauc par bomzīgiem vecākiem runājot ar mūsu mazuli. Man nav spēka ar viņu cīnīties. Protams mēs nespējam nopirkt jaunu džipu kā viņi gada laikā u.t.t. apsolītā palīdzība ar kredītu tā arī nav sagaidīta vairākus gadus, maksājam paši. Ja būtu zinājuši, paliktu pie īrētā vienistabas dzīvoklīša. Mani vienmēr tracināja tās māmiņas, kas man b';azās virsū, kas manam bērnam kaiš, kāpēc viņš 1,4 mēnešu laikā nestaigā, kāpēc pēc gada viņš vēl pat nerāpo un velk savu ķermenīti pa smilškasti vēloties rotaļāties ar citiem bērniem. Kāpēc es veikalā tik lielam bērnam pērku maisījumu, kāpēc to un šo! Tāpēc ka viņš ir mans bērns, mana dieva dāvana, kuru es mīlu un nepadevos un cīnījos līdz galam. 

Tas dzīves periods bija smags, jo arī vīram uznāca depresija par to, ka viņam atklāja smagu slimību, par nabadzību, veselības trūkumu, mūsu mīlestības palēno izdzišanu, nogurumu. Bet toreiz mums bija sapņi, iekrātas summiņas, jo zinājām ka gribam bērniņu un varam to atļauties....

Atminu, ka ar bērnu stāvēju pie atvērta loga un gribējās vien pārliekties pāri un atbrīvoties no ciešanu nastas, pārmetumu nastas, jautājumu nastas un beidzot rast sengaidīto mieru. Es jau iepriekš biju vīram teikusi, ka gribu padarīt sev galu, ka vairs nespēju, manī nav spēka... Toreiz pie loga turot mazuli bija maza šaura svītriņa ko vajadzēja pārkāpt, bet tikai ticība Dievam, ka nekas nav galā, kamēr nav noticis pēc viņa prāta mani apturēja no vājprāta, kurā biju ieslīgusi! Es to neizdarīju un tagad varu noskūpstīt sava bērniņa silto vaigu! Es nekad to nespētu nodarīt savam bērnam...

Šķiet, ka tad, kad to saprastu un pārgāju robežu atpakaļ, mans mazais beidzot sāka staigāt, rāpot, pats ēst un tagad viņš rotaļājas istabā ar vilcieniņu un man vairs nekad negribēsies lūkoties pēc beigām, bet turpinājuma...  Vienīgam kam vēlos pateikties ir Dievam un vīram, kas nepadevās un cīnījās kopā ar mums un mēs savu dzīvi sakārtojam ar katru dienu! 

Palīdzat grūtībā nonākušam mammām nejau ar stulbiem jautājumiem vai norādījumiem, bet ar jautājumu, kā tu jūties, vai nevēlies izrunāties, vai nevēlies aiziet pagulēt un es pieskatīšu tavu mazo pērlīti, lai tu pamostoties vari kļūt par labāku mammu.