Dzemdības: drošības sajūta priekšplānā

Savus trīs bērnus no četriem esmu laidusi pasaulē tieši Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā. Arī lielo meitu, ja tolaik dakteris A.Gailis nebūtu piekritis būt par manu ārstu operācijas laikā,būtu laidusi pasaulē tieši šeit, bet tā kā viņš tolaik vēl bija un piekrita, nolēmu par labu Dzemdību namam.

Mums katrai ir savi priekšnoteikumi tam, kur izvēlamies dzemdēt. Man pats svarīgākais bija drošība un personāla profesionalitāte, atstājot otrā plānā fizisko komfortu, taču tas nebūt nenozīmē, ka tā ir vispareizāk. Vispareizāk mums katrai ir savs, apzinos, ka šeit būs tik daudzas, kas mani nopelns un nopels vietu, kurā nolēmu laist pasaulē meitiņu, jo atminos, ka braucot mājup no slimnīcas, ļoti ass raksts tika publicēts par Paula Stradiņa slimnīcas dzemdību nodaļu, cik tā ir briesmīgā stāvoklī, bez siltā ūdens, ar pelējumu vannas istabā, saskatot tikai šo, bet neredzot cilvēkus, kas palīdzēja mazulim nākt pasaulē utt... Īstenībā ļoti skumji, ka tur tika uzskaitīts tikai negatīvais, raksts bija veidots uz kādas jaunās mammiņas komentāru bāzes, sliktumus vēršot uz nodaļas pusi, bet, mīļie, mēs dzīvojam valstī, kurā medicīnas sistēma nav sakārtota, vai nodaļa, slimnīca vainīga, ka nav finansējuma? Tas, manuprāt, būtu jāadresē valdībai, ministrijai, jo tieši "Stradiņi" ir vieta, kur pasaulē nāk mazuļi, kuru mammas ir riska grupā, vai bērniņiem grūtniecības laikā konstatētas kādas pataloģijas, tieši šeit tiek glābti ļoti, ļoti maziņi, vai arī smagi slimi bērniņi un mammas. Guļot slimnīcā šīs piecas dienas, secināju, ka lielākā daļa mazuļu šeit piedzimst pataloģiskās dzemdībās, man palātā bija mammīte, kurai mazulis pieteicās 25.grūtniecības nedēļā. Jā, man nebija privātās palātas, jo nodaļa bija pārpildīta un privātās palātas brīvas nestāv, tās rezervēt nav iespējams. 

Jā, iesākumā biju četrvietīgajā palātā, pēc operācijas mani pārveda uz divvietīgo. Protams, tas ir diskomforts, neērtības, ka dušas telpa un tualete nav palātā, bet man tas viss bija sekundāri, jo daudz svarīgāk šķita izvērtēt dzmedību vietu pēc personāla prefesionalitātes, nepieciešamā aprīkojuma, kas mazulim un man varētu būt noderīgs un nepieciešams, nevis pēc palātām pieczvaigžņu viesnīcas līmenī. Operācija, protams, tika veikta augstākajā līmenī, attieksme no personāla puses operācijas laikā bija lieliska, mani informēja par visu, kas notiek, kas tiks darīts, arī mazulīti novērtēja un apskatīja labākie speciālisti un par to nesamaksāju ne centa, tas viss pienācās par brīvu.

Jā, remonts nodaļā varētu būt "svaigāks", gultas ērtākas, dušas katrā palātā un vairāk privāto palātu, bet pie tagadējiem apstākļiem tas nav iespējams, jo veselības nozarei finansējuma nav, pēc sešiem gadiem arī dzemdību nodaļa "pārvāksies" uz jaunām telpām, kur tad arī varētu būt skaistāk, ērtāk un pieļauju, ka arī vairāk.

Runājot par šo silto ūdeni, kuru minēja sapiktotā mamma, siltais ūdens bija, tas ilgāk bija jāgaida, ja biji pirmā dušā agri no rīta. Atceros, ka vienā rītā dušā gāju piecos, jā, nācās kādas 5 minūtes šo silto ūdeni tecinot dušā pagaidīt. Dušas telpa nebija "pirmā svaiguma", bet tīra. Ja atceros, kā pirms 10 gadiem lielo meitu laidu pasaulē Dzemdību Namā un gulēju LUX numuriņā, tur duša un izlietne bija sarūsējusi, sienas nodrupušas un maksājām naudu kā par viesnīcas numuriņu. Pieļauju, ka tagad viss tur ir savādāk, jo Dzemdību Nams tiek rekonsturēts un remontēts. Ja nebūtu bijis līgums ar ārstu, attieksme būtu kā konvojā. Tādēļ, cik ģimeņu, tik arī viedokļu par to, kur labāk, kas patīk, kas nepatīk, kam pievēšam lielāku uzmanību, bet, uz ko varam pievērt acis. 

Es, labprāt, pieveru acis uz komfortu uz dažām dienām, jo zinu, ka medicīniski man un bērniņam ir sniegts viss maksimāli labākais, arī emocionālajā ziņā, jo medicīnas personāls mums sniedza padomus, visu sīki un smalki izskaidroja, arī braucot mājās deva rekomendācijas atlabšanas posmā. Tādēļ es nenožēloju, ka tieši tur mani trīs no četriem ir bijuši aklajā randiņā. Pieļauju, ka ir mammas, kurām primārais ir ērtums, tas, lai vide ir maksimāli skaista, ērta, pietuvināta apstākļiem mājās un tas nav nekas slikts, jo mums katrai ir savas vajadzības un skatījums uz lietam un vietām citāds.

Vienīgais, kas man šķita emocionāli biedējoši un nežēlīgi, bija tas, ka palātās kopā dzīvoja mammas ar veseliem bērniņiem un mammas, kuras palātā bija vienas, jo viņu mazuļi bija intensīvajā nodaļā un savus bērniņus gāja apciemot tikai ik pēc 3 stundām. Grūti iedomāties, kā jūtas mamma, kuras bērniņš cīnās par dzīvību, bet visu laiku dzird, kā cits mazulis blakām raud, redz kā kušņājas un ir kopā ar savu mammu, bet viņa.... neziņā dzīvo katru minūti, stundu, dienu... Tas, manuprāt, iedzer lielākā stresā un depresijā.

Šādi izskatās jaundzimušo zilās un sarkanās krāsiņas Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā dzemdību nodaļā.