09.02 17:00-19:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Jau šajās brīvdienās būsim liecinieces interesantam, gribas pat teikt - savdabīgam, bet patiesam un dziļam stāstam par to, kāpēc māmiņas var nevēlēties ēdināt mazo ar krūti. Patiesībā, te nav vietas nosodījumam, tā ir katras sievietes pašas izvēle, un ir normāli, ja sievietē rodas šaubas par krūts ēdināšanas jautājumiem, vai arī - viņai ir dalītas jūtas šajā jautājumā. Vai sievietei būtu jālauž sevi, lai par katru cenu ēdinātu savu bērniņu ar krūti? Nenoliedzami, mammas piens ir labākais, ko ikviens mazulis var saņemt jau no pirmajām dzīves dienām ne tikai kā uzturu, bet arī kā pamatīgu saiknes veidotāju. Bet jāatceras, krūts ēdināšana nav tomēr vienīgais veids, kā veidot ciešāku emocionālo saikni ar bērniņu, un mammai nav jājūtas slikti tāpēc, ka viņas izvēle ir citādāka.
Redzēsim stāstu par to, kā reāla sieviete patiesi ir darījusi visu iespējamo, lai mazuli varētu ēdināt pati, un tai pat laikā nav jutusies pozitīvi, apgaroti. Mēs visas esam tikai cilvēki, attiecīgi - kādā no mums var dzimt šaubas un neticība saviem spēkiem, domas par to, vai vispār krūts ēdināšana izdosies.
Vēl kāda caur vēlēšanos būt par labu mammu var baidīties zaudēt savu sievišķo būtību un brīvības sajūtu. Taču ir jāsaprot - jūtot kādas grūti formulējamas pretrunas vai lielu nepatiktu pret zīdīšanu, nevajadzētu sevi lauzt un darīt tā, kā pieņemts.
Kāda cita var baidīties zaudēt savu krūšu formu..
Stāsti ir dažādi. Katrai no mums ir sava pieredze.
Kāds ir tavs stāsts? Dalies tajā tepat, komentāru joslā!
Tiekamies svētdien, TV ekrānos jaunākajā Māmiņu Kluba raidījumā!
Māmiņu Klubs
Nenosodu padošanos, kad par zīdīšanu jācīnās. Katrai tā robeža, cik var, ir sava.
Nenosodu UK un citu valstu māmiņas, kuras, zinot, ka pēc dažiem nieka mēnešiem jāiet strādāt uz pilnu slodzi, izvēlas jau no paša sākuma barot mākslīgi. Mēs jau te varam filozofēt, baudot savus garos atvaļinājumus.
Ja zīdīšana saistās ar dziļu fizisku nepatiku, tās, manuprāt, ir pamatīgas psiholoģiskas problēmas. Vai kaut kāds hormonu disbalanss (esmu lasījusi par tādu lietu). Gulošam nesper.
Paldies zīdīšanas konsultantiem un paldies māmiņām, kas dalās ar saviem veiksmes stāstiem - vispārējā pretrunīgās un tik bieži nepareizās informācijas un uz mītiem balstīto padomu jūklī tie ir zelta vērtē.
Manuprāt, šajā jautājumā varētu mest akmeni arī dažu bērnu ārstu, ģimenes ārstu lauciņā. Pēc personīgās pieredzes un arī pēc tā ko esmu dzirdējusi no citām māmiņām, paliek iespaids, ka kopš bērna piedzimšanas bērna ārsts to vien tik dara, kā mēģina pierunāt jauno māmiņu uzsākt barošanu ar piena maisījumu. Argumenti pret krūts barošanu ir daudz un dažādi: bērns slikti pieņemas svarā", " bērnam ir kāda produkta nepanesība", " bērns ir nemierīgs" u.c. No savas pieredzes, jaunai māmiņai, ar pirmo bērniņu, kura ne tikai nesaņem atbalstu no ārsta puses, bet vēl spiedienu pārtraukt barošanu ar krūti, ir ļoti grūti izturēt. Pat ja pēc tā visa tomēr māmiņa izlemj ievērot neskaitāmās diētas un visu citu ko ārsts licis, lai tikai varētu barot bērnu ar savu pieniņu, jāsastopas ar ārsta neizpratni. Es nezinu, vai tas ir piena maisījumu ražotāju lobings, vai ārstu vēlēšanās novienkāršot savu darbu. Visbeidzot, ja plānojat barot mazuli arī pēc gada vecuma, bērna ārstam labāk vispār par to neieminēties! 😃 Bet, lai nobeigtu uz pozitīvas nots - vēlos pateikt paldies foršajai KKM konsultantei Salaspilī Ilzei, pateicoties kurai iemācījos parezi barot mazulīti ar krūti, no kā ieguvu gan es kā māmiņa, gan mazulis! Mīļās, māmiņas, cīnaties par savu pieniņu! Neticiet, ka jūsu piens ir sliktāks par kādu mākslīgu piena maisījumu.
Tas, ka barošana reizēm nāk ar grūtībām , un tapēc var nepatikt ir tikai saprotams. Bet deguna raukšana sākas tad, kad mamma izdomā, ka man vienkārši negribas. Tā vienkārši negribas. Starpcitu jau grūtniecības laikā krūšu forma mainās, tās kļūst lielākas un iespējams tur uzmetas pa kādai strijai. Un ja mēs šim jautājumam pieejam no pupu dailes viedokļa, tad rodas jautājums kapēc grūtniecība vispār bija vajadzīga, jo tā nenoliedzami maina cilvēku?
Teikšu atklāti - meitiņas pirmajos divos dzīves mēnešos mazules ēdināšanas starplaikos mani māca šaubas (jo barošanas laikā tas viss aizmirsās) - likās, ka ar savu pienu mazules jutīgajam vēderam daru pāri, nesapratu ko drīkstu ēst, brīžiem pārtiku no auzu pārslām vien, nevarēju izturēt, ka nevaru ēst šokolādi un dzert kafiju ar pienu (jo jutos nogurusi, gribējās visu laiku ēst un ēst), gribēju iet skriet, bet smagās "piena kannas" traucētu, jutos poesieta mājai dēļ mazuļa ēšanas režīma, barošanas hormoni nomāc manu seksualitāti... Un tā tālāk un ta joprojām. Pieļauju, ka viss šīs diezgan egoistiskās domas nāca kopā ar pēcdzemdību "baby blues", jo nu jau labu laiku esmu tikusi ar tām galā, it visā radusi "zelta vidusceļu" un mazulītes barošanu no sirds izbaudu. Bet es domāju, ka arī tad, ja māmiņa šādu vai citu iemeslu dēļ izvēlas nezīdīt bērnu, vietas pārmetumiem te nav. Tā tik tiešām ir katras pašas izvēle. (atcerēsimies padomju laikus, kad zīdainīšus jau no mēneša piebaroja ar burkānu sulu, kartupeļiem un četru mēnešu vecumā piena vietā deva kefīru 😃 )
Katrai ir tiesības izvēlēties barot mazo ar krūti vai nē. Es saprotu, ka ir sievietes, kurām kaut kādu iemeslu dēļ tas neizdodas, bet nekādi nesaprotu tās, kuras nebaro mazo ar krūti visādu dīvainu iemeslu dēļ, piem. baidās zaudēt krūšu formu! Piedodiet, tas nav normāli!
Nevienam ar savu viedokli neuzplijos un skaļi nenosodu, bet neviens mani nevar aizliegt tā domāt.
Bez tam kas zin, šodien nevēlas barot mazo ar krūti, jo baidās zaudēt krūšu formu, tad varbūt drīzā nākotnē nevēlēsies mazo iznēsāt, jo ķermeņa aprises mainīsies un būs bail nedabūt atpakaļ savu smukumformu! Un tas arī tad būs normāli, jo katram ir tiesības izvēlēties?
Skaistuma kults nav attaisnojums.....