19.04 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Vai arī tu, maza meitene būdama, ne reizi vien esi sapņojusi par savu kāzu dienu – par balto princešu kleitu, garu, garu plīvuru un pasakaini skaistu līgavaini...? Taču, pieaugot un sākot veidot reālas attiecības ar vīriešiem, mēs, sievietes, vairāk vai mazāk sadalamies divās daļās – tās, kuras uzskata, ka labāk ātrāk apprecēties un tās, kas labāk izvēlas baudīt dzīvi un laulības ostā tik ātri vēl nestūrēt. Šoreiz gribam pajautāt jums, mīļās sievietes, vai jums precības ir svarīgas, vai tomēr nē?
Pastāsti mums, komentāru joslā savu viedokli un pieredzi!
Būs arī balviņa!
BURCIŅA ĪSTA
LATVIJAS MEDUS!
Kādi ir jūsu spēcīgākie argumenti PAR vai PRET laulībām?
Vai jums šķiet, ka laulības ir noteikti nepieciešamas, vai tomēr nē?
Kāpēc vispār laulībām būtu jābūt kam nozīmīgam, jūsuprāt?
Raksti tepat, komentāru joslā!
Balviņas ieguvēju izlozēsim 16.jūnijā
Māmiņu Klubs
Pastāstīsi, kāda aizsardzība bērniem un sievietei rodas pēc kāzām?
Es pati zinu tikai vienu, ja vīrietis pamet sievu un izšķir laulību, vai iet bojā, bet sieviete tobrīd jau ir gaidībās, tad šis vīrietis tāpat tiks atzīts par bērna tēvu.
Starp citu, izpratnei, CIVILSIEVA - ir tā kas juridiski sanāk pēc tam, kad savienību noslēdz dzimtsarakstu nodaļā!
Jā, bērnībā un jaunībā, aprecēties bija svarīgi. Iemesli tajā laikā bija pāris: foršs tusiņš un smukā baltā kleita. Bonusā ilūzija, ka precības nozīmē stabilitāti.
Laikam ejot, esmu sapratusi, ka laulības institūts tā esošajā izpildījumā, ir novecojis un likumdošana ir sakārtota tā, ka precēšanās jēga ir pazudusi (kādreiz laulību institūtu radīja, lai sargātu laulībā dzimušos bērnus un sievu, īpaši mantojuma lietās (lai pie vīra mantas netiktu ārlaulībā dzimuši bērni un vīra bojāejas gadījumā īpašums paliktu sievai, un būt neprecētai bija negods). Mūsdienās visiem bērniem ir vienādas tiesības un uzturlīdzekļiem un mantojumu. Precības lielā daļā sabiedrības ir nonivelētas līdz tusiņam, kas tiek rīkots par godu precībām. Precās un šķirās neskaitāmas reizes (un ir ko mācīties arī no pašmāju slavenībām 'Džilindžeram skat jau 7 sieva) un tas tiek uztverts par normu.
Vārdiem -priekos un bēdās līdz nāve mūs šķirs vairs nav nekādas nozīmes. Tie ir nonivelēti līdz pat zemei.
Ģimenes un savienības sajūta ir mūsos pašos, ne papīros. Un to pierāda tas, ka aizvien vairāk cilvēku nodzīvo visu mūžu nereģistrētās attiecībās. Šajos cilvēkos ģimenes sajūtas ir daudz vairāk, nekā tiem, kuri precas un šķiras, uztaisa kāzas, nosvin, pāris gadus padzīvo un aiziet katrs uz savu pusi.
Tepat komentāros izskanējušais viedoklis par to, ka attiecību reģistrācija = drošības sajūta sievietei, uz statistikas fona, ka šķirtas tiek vairāk kā puse no noslēgtajām laulībām, ir ilūzija, kurai nav pamata uzticēties (lai arī kā to gribētos). Es pat teiktu, ka sieviete nepamatoti bieži rod šo drošības sajūtu reģistrējot attiecības, un paļaujas uz ilgi un laimīgi scenāriju, kļūst aklas un pat nepamana, kurā brīdī vīrietis jau ir atradis citu un paliek bez nekā.
Katrā ziņā šobrīd es neredzu vajadzību attiecības reģistrēt (vienīgais oficiālais iemesls, lai varētu būt klāt savam partnerim slimnīcā uz nāves gultas un reaminācijā, piedodiet, ir smieklīgs).
Es esmu par ģimeniskām vērtībām, tā manā skatījumā ir LAULĪBA. Tas ir lielisks apliecinājums mīlestībai un vēlmei būt kopā, un kopā radīt nākotni - ģimeni. Un gan mana vīra, gan mans uzskats ir, ka bērniem ir jāpiedzimst oficiālā ģimenē, kur ir sieva un vīrs. Tas, kur šo savienību slēgt - zagsā vai baznīcā, ir katra individuāla izvēle, bet, manuprāt, tas ir svarīgi, un tā drošības sajūta gan sievai, gan kopējā sajūta bērniem. Es zinu arī ģimenes, kuras dzīvo kopā tāpat vien, un negrasās arī nākotnē oficiāli reģistrēt, tā ir katra BRĪVA izvēle. Galvenā ir tā atbildības un paļāvības sajūta, ko sagaidam no otras pusītes. Jo tā jau ir...nereģistrētā ģimenē vienā jaukā dienā kāds no tās vienkārši var aiziet, negaidot, bet reģistrētā - tā vienkārši nekas nebeidzas, un tā ir tā sava veida drošība un atbildība ko uzņemamies, sākot JĀ. 😀
Manuprāt, laulība ir ļoti būtiska. Protams, ir brīnišķīgi, ja vīrietis un sieviete izprot, ko tas nozīmē. Ka tas nozīmē atbildību, upurēšanos, piedošanu un mīlestību..Ir jābūt vēlmei būt kopā, neskatoties uz grūtībām, kas jāpārvar. Laulība ir apliecinājums viens otram un sabiedrībai- jā, esmu gatavs ar tevi iet kopā šo ceļu, uzņemties atbildību un būt viens vesels ar tevi.
Kāzām ir jābūt, jo tā ir aizsardzība sievietei un bērniem.
Es piekrītu, bet jūtos daudz lielākā drošībā sievas lomā nevis bērna mātes un draudzenes lomā, vārds civilsieva vispār nav nekā vērts!
Esmu PAR precēšanos😍
Ja vīrietis gribēs pametīs gan precētu, gan brīvu un ar bērniem vai bez tiem. Laulība neglābj no pamešanas.
Jā un vēl - es dzīvoju kopā ar vīrieti 7 gadus kopā, vairs negribu! Mēs nebijām ģimene....un tik viegli aizgājām katrs uz savu pusi!
Bet vai tad dzīvojot kopā, kad viens vai otrs var aiziet kad un kur grib, tā ir ģimene?! Es uzskatu, ka ģimene ir tad, ja divi cilvēki ir precējušies, bet ja nav, tad tie ir tikai cilvēki, kuri dzīvo kopā! Vecmodīgi, bet tā es domāju! Ģimeni veidi vīrs, sieva, bērni, nevis draugs, draudzene, mamma un tētis!
Par laulības nozīmi var spriest, manuprāt, tikai tie, kas ir laulājušies, citādi sanāk tukša teorija. Atšķirības sajütās, atšķirības tīri juridiskā ziņā, atšķirības domās un sirdī-to taču cilvēks, kas nav piedzīvojis abus variantus, nemaz nevar zināt. Lai nebūtu gari un plaši jāraksta, manuprāt, laulība ir vienkārši cieņa un ļoti liela atbildība vienam pret otru, kā saka, dokumentiem ir jābūt kārtībā! Ja tas nav piedzīvots, kādas atșķirības ir vienā vai otrā gadījumā, tam to nesaprast. Plus man nav saprotama divu mīlošu cilvēku nevėlēšanās salaulāties, tā to skaļi paziņojot arī citiem (te nedomāju kāzu svinības).
Tavā izpratnē ģimene ir tikai pēc laulības? Interesants domu gājiens😀
Sveiki! Mani uzskati ir senlaicīgi, bet tomēr es uzskatu, ja vīrietim un sievietei piesakās mazulis un viņi nav precējušies, tad tas ir jāizdara, lai bērns piedzimtu ģimenē un viņam būtu mamma un tētis, kuri ir vīrs un sieva.... Un kas mēs esam viens otram - draugs, draudzene, civilsieva, civilvīrs, bērna tēvs, bērna māte....kas mēs esam par ģimeni, domāju, ka laulība ir svarīga - vismaz man tā deva drošības sajūtu un apziņu, ka man ir otrs cilvēks, kurš būs blakus ne tikai šodien, bet arī visas citas dienas! Un ziniet, esmu lepna, ka varu teikt - mans vīrs to un to.....un zinu, ka vīrs jūtas tāpat - mana sieviņa.....😀
👍👍👍👍 Situācija, draudzene ar puisi kopā bija 10 gadus, aprecējās, pēc diviem gadiem izšķīrās. Priekš kam tad precēties. Visas formalitātes var nokārtot arī bez štampa pasē.