Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Vakardien vakrā mans vīrietis mani pārsteidz pasakot tiekumu: "Tu taču esi darboholiķe, tu nedomā par neko citu."
Un tad es sāku domāt vai tiešām tāda esmu un kas manam mīļotajam liek domāt, ka esmu darbaholiķe. Apdomājot tā arī nesapratu pēc kā mīļotais spriež, ka esmu darbaholiķe.
Tad nu jautāju viņam, kāpēc viņš uzskata, ka esmu darbaholiķe. Tad viņš sāka minēt visu iemeslus, kāpēc viņam šķiet, ka esmu darbaholiķe.
Tad nu sekoja viņa iemeslu uzskaitījums:
- tu pat brīvdienās domā par darbu;
- tu arī vakros neatslēdzies no darba un lasi ar to saistīto literatūru;
- tu uz darbu eja ar prieku un ja tev ļautu stādāt tu līdz vēlai naktij (tā bija iepreikšējā darba vietā);
- tu ne vienu vakaru atnākot mājās normāli neatpūties, saki, ka nedomā par darbu, bet zinu, ka tormēr domā;
- arī brīvdienās ik kā atpūšoties tu vairs neatraisies, kā tas bija 3 gadus atpakaļ.
Vai tiešām esmu darbaholiķe?
Tagad palasot par šo tēmu dažādus rakstus, sapratu, ka esmu īslaicīgs darbaholiķis, jo ir mērķis - nepieciešama nauda finansiālās situācijas stabilizēšanai un mājokļa iegādei. Bet vai tādēļ mani var saukt par darbaholiķi.
Kā saprast, ka esi darbaholiķis?
Es šeit neredzu darbaholismu, drīzāk problēma ir citur - bieži vien labu gribot mēs nemākam sadalīt un nodalīt savu dzīvi un norises tajā. Tā vien šķiet, ka ja pārtraukšu domāt par darbu, tad nepaspēšu visu izdarīt. Tomēr ir vērts iemācīties - esot darbā veltīt sevi darbam, esot mājās - darba problēmas un uzdevumus atstāt darba vietā, nevis nest uz mājām ar cerību, ka tevis pietiks visam. Šī nemācēšana draud, gan ar pārdegšanu darbā, gan izsīkšanu un iznīkšanu, gan attiecību sabeigšanu. Darbs nav visa dzīve (vismaz nevajadzētu būt)!
Svarīgi ir mīlēt sevi un savus mīļos, arī darbu, bet visam un ikvienam ir sava vieta mūsu dzīvē 😉